Turklāt Plocka ir visvecākās zinātnieku biedrības Polijā mītnes vieta, Mazovijas vojevodistes centrālā pilsēta. Agrākos laikos, kad tā bija arī rūpniecības centrs, te itin viss, pat dzeramais ūdens, esot odis pēc benzīna, taču nu tas ir pagātnē. Bet ar ko šī senā pilsēta varētu šķist interesanta mūsdienu tūristam?
Tumska un Visla
Dodoties Plockas centra un vecpilsētas virzienā no rietumu puses, vispirms jābrauc pāri Vislas upes tiltam, un tikai tad sākas pati pilsēta. Neparasti, ka pār Vislu pie Plockas ir tikai viens tilts, taču tas celts ar lielu izdomu, turkāt no tāluma izskatās, it kā būtu veidots divos stāvos, kā tas ir Slovākijas galvaspilsētā Bratislavā. Šai gadījumā tas gan ir vizuāls māns, bet neskaitāmie celtnes spriešļi un konstrukcijas tādu patiešām rada. Savukārt pati Visla jau kopš seniem laikiem ir viena no Plockas galvenajām bagātībām un ieņēmumu avotiem — tepat ir kuģu būvētava un, protams, arī neliela zvejas osta ar atsevišķām piestātnēm jahtām.
Lai gan Plocka atrodas Mazovijas līdzenumā, tuvojoties tai, jau pa gabalu pamanāma samērā augsta nogāze ar lepnu mūra pili tās virsotnē, kas nedaudz atgādina baznīcu. Tas ir šīs pilsētas zīmols — Mazovijas hercogu pils, agrākā Polijas augstmaņu un valstsvīru rezidence. Senākās liecības, ko arheologi šai vietā uzgājuši, ir no X gadsimta. Otra tikpat fantastiska celtne ar tikpat senu vēsturi kā Mazovijas hercogu pilij ir Plockas katedrāle. Kā daudzas ēkas šajā senajā pilsētā, arī Plockas dievnams, kādu mēs to redzam šodien, nav celts tukšā vietā, bet gan itāliešu meistariem pārbūvējot kādu vecu romānikas stila baznīcu. Vēlākajos gadsimtos ēka piedzīvojusi ne vienu vien uzlabojumu un vairākkārtējas pārbūves. Plockas katedrāles iekštelpas glabā daudz dārgumu — XII gadsimtā tapušo altāru vissvētākajai Jaunavai Marijai, marmora plāksnes, kas atgādina, ka šeit atrodas hercogu un citu augstdzimušu personu pīšļi.
Savukārt, ja nevēlaties pastaigāties ne gar Vislas krastmalu un aprunāties ar šeit sastopamajiem zvejniekiem, kas lielākoties ir visai runīgi, kā jau slāvu cilvēkam piedien, ne arī aplūkot pils un dievnama iekštelpas, varat doties pastaigā pa pilsētas galveno ielu — Tumsku. Pašlaik gan tur notiek plaši remontdarbi, bet tas traucē tikai transporta plūsmai, nevis gājējiem. Skaisti, restaurēti nami mijas ar padomju laika mantojumu — ēkām, kas it visur — Polijā, bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Ungārijā un citās bijušajās republikās — ir gandrīz vienādas. Senajā pilsētas arhitektūrā tās parasti neiederas un rada disonansi. Eklektikā var būt savs knifs un kaut kas interesants, skatu piesaistošs, bet šis nav tas gadījums. Un Plocka diemžēl nav izņēmums. Pretī Mazovijas muzeja ēkai, kas dibināta 1821.?gadā, slejas pamesta, pusizdemolēta azbesta celtne ar milzīgiem logiem. Kā vēstī uzraksts angļu, nevis poļu valodā, te bijis kokteiļu bārs! Ejot pa Tumsku tālāk, pie kādas citas senas mājas, ko tagad atjauno, pamanām uzrakstu koši rozā burtiem Pretty girl. Jā, globalizācija nemet līkumu arī tik senai un vēstures mantojuma ziņā bagātai pilsētai kāda ir Plocka.
Viesu nams
Pašā pilsētas centrā iepretim filigrāni restaurētajam rātsnamam atrodas kāda vienkārša, bet labi uzturēta trīsstāvu ēka ar savdabīgu nosaukumu — Dom Darmstadt. Izrādās, nekā neparasta te nav, tas ir Plockas un tās sadraudzības pilsētu Darmštates (Vācija), Fortveinas (ASV), Forli (Itālija), Oksēras (Francija), Mažeiķu (Lietuva) un Novopolockas (Baltkrievija) kopīgā projekta rezultāts. Sākotnējā iecere bija izveidot viesu namu, kur gan šo pilsētu delegāciju pārstāvjiem, gan arī ikvienam Plockas viesim, kas te ieradies no kādas no minētajām partnerpilsētām, būtu iespējams apmesties pa nakti. Māju atklāja un iesvētīja 1996.gadā, un savas funkcijas tā sekmīgi pilda vēl joprojām. Jāpiebilst, ka arī kādā citā Darmštates partnerpilsētā Liepājā bija ideja atvērt līdzīgu namu, turklāt pat noskatīts, ka tas varētu atrasties Stendera ielā, tātad arī pašā pilsētas centrā, bet diemžēl nekas no šīs labās idejas vēl aizvien nav realizēts.
Vienlaikus Darmštates nams kalpo arī kā piemiņas vieta Kaļiņingradā dzimušajam vācu rakstniekam, komponistam un māksliniekam Ernstam Teodoram Amadejam Hofmanim; tā otrs nosaukums ir Hofmaņa māja. Izrādās, šis talantīgais cilvēks tika izsūtīts uz Plocku trimdā, kur XIX gadsimta sākumā pavadīja divus gadus.
Lielākā daļa namā strādājošo brīvi runā vācu valodā, izņemot varbūt nakts dežuranti, ar kuru šo rindu autorei saistās neliels piedzīvojums. Kā pārstāvei Darmštates delegācijas sastāvā pirmoreiz šai Polijas pilsētā gadījās nokļūt pašā nakts melnumā, krietni pāri pusnaktij. Ar busiņu iebraukuši Plockas centrālajā laukumā pie skaistās strūklakas, kas laikam nemaz nav atļauts, zvanījām uz minēto viesu namu, lai jautātu, kā to atrast, jo neviens no mums to nezināja. Mēģinājām runāt vāciski, taču nakts dežurante, ne vārda nesaprazdama, konsekventi atbildēja poliski. Vienīgais slāvu vārds, ko tai brīdī biju spējīga pateikt, bija "fontan". Tiklīdz to biju izteikusi, mūsu saruna pēkšņi pārtrūka, dežurante uzreiz nolika kausuli un pēc pāris minūtēm viņa čībiņās pienāca pie mūsu busiņa! Jā, aizbraucot neviens nebija teicis, ka naktsmītne atrodas tieši iepretī rātsnamam un strūklakai.
Darmštates nams Plockā iekārtots ar labu gaumi un ļoti domājot par viesu ērtībām. Mazi vienvietīgi un divvietīgi numuriņi ar vannas istabām, kopēja virtuve, kur no rīta paēst brokastis, nevienu netraucējot. Pirmajā stāvā priekšnieka kabinets un neliela zāle svētku svinēšanai un sapulcēm. Laikā, kad tur viesojāmies, zālē bija iekārtota izstāde, kurā eksponēti Eiropas tautu tautastērpi. Nenoliedzami, bija patīkami starp tiem atrast arī Latviju ar visu valsts karogu. Savukārt tās pašas dienas vidū Plockas centrālajā laukumā pie Darmšates ēkas ikvienam interesentam bija iespējams skatīt vēl vienu izstādi. Te publiskai apskatei cita pie citas izvietotas jaunākās poļu neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnas, ko interesenti varēja aplūkot pat no iekšpuses. Pārsteidzoši, ka cilvēki, kas demonstrēja ātrās palīdzības mašīnas, ar mums sarunājās labā vācu valodā.