Iepazīt "īsto" Itāliju vislabāk var mazajās pilsētiņās

Pa Klūnija takām

Nākamajā rītā Leko pilsētiņā kāpjam uz kuģa, lai kārtīgi izvizinātos pa Komo ezeru. Zinātājiem tas pazīstams gan ar savām kūrortpilsētiņām — piemēram, Belladžio, gan to, ka ezera krastos villas nopirkuši Džordžs Klūnijs, Stings un citas slavenības. Tādēļ cītīgi pētām ezera krastus — ja nu Klūnijs tomēr parādās?

Džordžu tā arī neieraugām, toties virs ezera aizdomīgi lidinās kāds hidroplāns. Varbūt tas ir viņš? Kas to lai zina. Kuģīša kapteinis ir tik līdzīgs slavenajam aktierim, ka dažas dāmas neiztur un dodas fotografēties kopā ar viņu. Itālis smejas un iebildumus neceļ.

Pēc tam kādu laiku klīstam pa stāvajām Belladžio ieliņām, kas vairāk gan ir kāpnes, tādēļ iesaku: nevelciet augstpapēžu iešļūcenes! Tomēr mazā pilsētiņa ar šaurajām ieliņām un sakoptajiem namiem ir tiešām burvīga. Ja gribas ļauties gastronomiskām izvirtībām, var nogaršot dārzeņu zupu minestrone komplektā ar kādu dzirkstošo vīnu.

Pie Melnās madonnas

Uz trim naktīm par mūsu mājām kļūst klostera Santuario d"Oropa viesnīca diezgan augstu kalnos. Klosteris ievērojams ar Melnās Madonnas svētbildi, ko var aplūkot kapelā un kas reizi gadā piesaista svētceļnieku pūļus.

Kad čemodānus esam nolikuši numuriņos (gultas un spilveni gan bija ļooooti cieti un spartiski), dodamies iepazīt apkārtni. Divi svētavoti, lielisks botāniskais dārzs, bet daži pat atraduši un izstaigājuši Kristus ciešanu ceļu.

Līdz lielajai baznīcai ved 100 pakāpieni. Tur Melno Madonnu atklāj tikai septiņos no rīta dievkalpojumu laikā.

Gandrīz mākoņos

Skaists ir brauciens arī uz Aostas ieleju, no kuras pavisam tuvu ir Monblāns un Materhorns. Lejā laiks ir skaists, bet kalnu galotnes tinas mākoņos. Sāk šķist, ka kalnus šoreiz neredzēsim, jo parādās arī migla. Tomēr, kad esam pašā augšā uz skatu platformas, vispirms mūs pārsteidz pabiezais, nesen uzkritušais sniegs, un arī saule, kurai uzspīdot, mākoņi pašķiras — un tur jau ir Monblāns jeb Monte Bianco, kā to dēvē itāļi.

Kad esam izpikojušies, nopelnīta kāda glāzīte grapas (stiprs un labs vīnogu degvīns) un vēl kaut kas garšīgs, jo — ja reiz gardēžu tūre, tad gardēžu tūre. Tādēļ krodziņā turpat kalnā sarīkojam kārtīgu uzdzīvi ar lazanju, vīniem, salātiem Monte Bianco un citām lietām.

Vīns un šokolāde

Nākamais mērķis ir šokolādes, vermuta un 2006.gada ziemas olimpiādes pilsēta Turīna. Var uzbraukt gan 85 metrus augstajā Mole Antunelliana tornī, kurš ir pilsētas simbols un kura apakšējos stāvos iekārtots Kinomuzejs, gan aizstaigāt līdz Turīnas katedrālei, kurā tiek glabāts leģendārais līķauts. Par tā īstumu zinātnieki vēl strīdas, taču, kad līķauts tiek izlikts apskatei — un tas notiek reti —, ticīgie sabrauc no visas pasaules. Pārējā laikā tiek piedāvāts aplūkot līķauta kopiju.

Pēcpusdienas vīna degustācijā, kas notiek kādā Asti reģiona vīna darītavā, mūs laipni sagaida vīndaris Silvio Laiolo, viņa māmiņa un 82 gadus vecā vecmāmiņa. Ļoti laipni un viesmīlīgi.

Kad nogaršotas daudzās Silvio piedāvātās vīna šķirnes (neesmu vīnu pazinēja, bet man tie šķita izcili) un lieliskās uzkodas, sākas dziedāšana, jo — kā teic Silvio — viņam liekoties, ka valodu vislabāk varot iepazīt caur dziesmām.

Jūra, vējš, klintis…

Ievērības cienīgs objekts ir Cinque Terra — unikāla, pasakaina, krāsaina, klinšaina smilšakmens piekraste. Tiesa, atkal līst, tālāk jūrā plosās negaiss un nelielo kuģīti pamatīgi šūpo. Pēc pārdesmit minūšu brauciena esam sasnieguši pirmo pilsētiņu Rio Maggiore. Te sākas apmēram pusotru kilometru garā klintīs izcirstā Mīlestības taka, kas vijas gar klints malu un cauri tuneļiem. Kad taka pieveikta, atkal sēžamies kuģītī, lai dotos uz ilgāku pieturvietu — Portoveneres pilsētiņu ar burvīgiem ieliņu labirintiem. Pirms tam priecājamies par bangām, kas šķīst pret klintīm, un tikai vēlāk uzzinām: vēl drusku, un kuģītis te nebūtu varējis pietauvoties.

Portovenerē vairs nelīst, tādēļ nolemjam kāpt kalnā. Pa ceļam acis priecē vietējo zemkopju klintīs rūpīgi izcirstās terases, kas pārvērstas vīnogulāju, citronu, olīvkoku un citu dabas dārgumu dārzos. Kāpiens pa klintī iecirstajiem pakāpieniem ir jauks, bet to pilnībā atsver skats, kas paveras no augšas! Jūrā ūdens ir tik dzidrs, ka skaidri var saskatīt sīkus akmentiņus, nemaz nerunājot par lielajiem kintsbluķiem, ap kuriem ūdens sakuļas baltās putās.

Gandrīz kā filmā

Tālākais ceļš ved uz gleznaino Toskānu. Šajā novadā vispirms apstājamies Sjēnā, kas pazīstama gan ar savu mākslas skolu, gan vēdekļveidīgo Rātslaukumu, gan Svētās Katrīnas klosteri. Turklāt Rātslaukumā piedzīvojam gluži vai kadrus no filmas Tā precas itālieši. Neatceros, vai filmas galvenajiem varoņiem, pēc laulībām iznākot no baznīcas, bēra pāri rīsus un ziedlapiņas, bet jaunajam pārim, kas svētdienas pēcpusdienā iznāca no Rātsnama, tika ne pa jokam.

Ēzelīti mīļais …

Ceļojuma desmito dienu var uzskatīt par visekstrēmāko — mums sarūpēts pārgājiens kalnos pa Sibillini nacionālo parku, kas ir Umbrijas reģiona lepnums. Kad nogurst kājas, kāpjot kalnā, mūs nes Lorijas ēzelīži, mūļi un arīdzan zirdziņš Fjoko.

Lorijai Lietavietei — latviešu meitenei, kas pirms vairākiem gadiem ieprecējusies Umbrijā, — un viņas vīram Roberto pieder ferma ar kādiem pārdesmit dzīvniekiem, kas tiek izmantoti kalnu eks­pedīcijām.

Pārgājiens sākumā vijas caur ziedošu magoņu pļavām (te gan tiekot ekoloģiski audzētas lēcas, taču ķīmiju te nelieto un laukā krustu šķērsu saaug viss iespējamais). Kad sākas kāpiens kalnā, esam pateicīgi dzīvniekiem, kuri ir ar mieru mūs stiept. Pēc vairāku stundu gājiena, kad esam sasnieguši gandrīz pusotra kilometra augstumu, skatienam paveras apkārtējās ielejas, kurās kā sarkani lakati vīd magoņu un lēcu lauki. Tikpat krāšņs ir pikniks, ko sarūpējusi Lorijas kaimiņiene. Galdā tiek celta gan mājās gatavota lazanja, gan krāsnī ceptas ribiņas, gan paštaisīts tiramisu.

Tālāk dodamies uz Kastellučo pilsētiņu. Lai gan attālums ir tikai 26 km, pa kalnaino serpentīnu braucam gandrīz stundu. Galā mūs sagaida kalns, kura galā satupušas pelēkas, padrūmas akmens mājas. Tālumā redzama Apenīnu augstākā virsotne (vairāk nekā 2000 m augsta), bet lejā zied dzelteni lēcu lauki.

Izskatās, ka nedaudzo veikaliņu īpašnieki priecājas par trakajiem tūristiem, kuri ir ar mieru doties tik tālā ceļā un papildināt arī viņu bodīšu ienākumus. Tiekam cienāti ar biezu aitu siera pekorino šķēli.

Un tad jau tik vien atlicis kā lidojums no Romas atpakaļ uz dzimto Rīgu.