«Ja jau tā patīk te, tad varbūt paņemiet pati dārziņu!» Dzidra ieteica. Samulsu. Pag, bet kurā priekšpilsētā jābūt pierakstītai? Tas nekas, te tāpat viss ejot uz grunti. Un vispār - ko es te rušināšos, ja maniem vecākiem ir lauki. Ai, bet gaļiņu labprāt uzceptu, kādu burkānu izaudzētu, kādu piparmētru. Būtu savs stūrītis, kur pēc darba izlikt slikto enerģiju. Apsolos atbraukt sestdien.
Sestdienas rīts. Sardze nomainījusies. Krieviski runājoša dāma sarkanīgiem matiem pār brillēm apskata mani. Laikam jau izskatos jocīgi - ap galvu savīstīts lakats, pāri biksēm svārki, rotājusies krellēm. «Jā, teica, ka jūs būšot.» Kundze uz lapiņas saraksta numuriņus, kur ir brīvas teritorijas. «Vēl šogad te varat stādīt, nez kā būs nākamgad. Cels te nez ko. Tik skaisti dārziņi! Nu, žēl!»
Austra, iesirma sieviņa ar spieķi, stāsta, ka savulaik dzīvojusi pāri ceļam. Kad uzlikusi vārīties kartupeļus, čībās aizskrējusi saplūkt dilles. To klausoties, mazdēls viszinoši māj ar galvu. Te es gribu iebilst - tad brauciet uz laukiem rušināties, jo te ir galvaspilsēta! Dzīvē visu vajag ar mēru, un katram laikam savas vajadzības. Mēs nevelkam bērnības drēbes, jo tās mums vairs neder. Laiks iet, pilsēta plešas. Reiz iedomājos, ka arī ceļot kādu jūgendstila māju, rīdzinieki gaudoja, ka atkal kāda smuka pļaviņa tiek iznīcināta.
Dodos dārziņa meklējumos. Kāda sieviete drīz vien palīdz man atrast vajadzīgo virzienu un paziņo, ka viss te aug, ja tik ravē un kopj. Ieklīstu labirintā. Garām slīd ainiņas kā no Kustaricas filmām. Kāds kungs ar sirmām uzacīm un ūsām kā Stīvens Spīlbergs mani pavada ar viedu skatienu. Divi pensionāri stingi sēž un nerunā, veroties Uzvaras pieminekļa virzienā. Kāda sieviete sārtās biksēs ravē, galvu nepacēlusi, jo nācējus var apskatīt caur kājstarpi. Mazs čigānzēns nolec no ābeles un uzsauc: «zdrastvuiķi!» Cik jauki - nodomāju un atņemu sveicienu.
Izvēlos dārziņu ar skatu uz vilcienu un nostāk no publikas. Ieaudzis zālē, ar drūmu būdiņu, toties trim ziedošiem ķiršiem. Būdiņā stāv halāts un kalošas no iepriekšējās saimnieces. Noteicošais izvēlē ir arī padomju laika piena pudeļu režģis. Nu tad, kā dzied popdziesmā: dzeršu pienu un celšu optimisma sienu!
Man kaimiņos ir jauns pāris. Teju apspurdzos, kad redzu kā kungs peldbiksēs guļ un sauļojas, bet sieviete bikini viņam apkārt ar rokām plūkā zāli. Kādu citu dienu redzu, kā viņa praktizē jogu. Klusums, miers. Te ir paradīze!
Arī pirmās negācijas klāt - netālu sēž māte ar meitu un klausās radio, ar acīm priecājoties par iekopto dārziņu. Kad paeju garām, māte nobubina: «Re, re, tā jau nāca reiz garām, laikam uz zagšanu.» Saku: «Nezagšu vis!» Dāma apskaišas un uzsauc: «Neko nedzirdu, radio skan!»
Sardze manu vārdu ieraksta kladē. Parakstos. Ar to arī biznesa tikšanās beidzas. Dodos uz Muzeju nakti pacilātā omā. Draugi un kolēģi ir sajūsmā par manu "īres līgumu". Jānis jau svētdien grib iet rakt, Zane prāto, kādā krāsā pervēt būdu, māsa iedod dāliju gumus.
Svētdien ir auksts, Muzeju nakts radījusi iesnas, nekur neaizeju.
Pirmdien uz galda jau ir sīpolu sēklas ar uzrakstu «Dārzam». No kolēģa Jāņa. Kolēģe Dace teic, ka es varēšot savā mazdārziņā sēdēt un, nolaistām lencītēm, sauļoties kā citas iemītnieces.
Klāt pirmdiena, rakt nav laika. Arī dārza darbalaiks ir nejēdzīgs: no 8 - 20. Otrdien iegādājos cimdus. Trešdien mēģinu uzlikt uz velosipēda lāpstu, kas neizdodas. Ceturtdien fotogrāfs Jānis nobildē dārzu, kamēr tas vēl nav sākts apstrādāt. Piektdien dodos uz ārzemēm. Nākamais blogs būs nākamnedēļ, kad esmu plānojusi nocirpt zāli un sākt rakšanu. Sakiet, lūdzu, ar ko labāk barot augsni, ja esmu iecerējusi dēstīt kartupeļus un iesēt redīsus? Pārējo kultūru iegādāšos tirgū - jau gatavus stādus, piemēram, piparmētru. Ko vēl iestādīt? Ko tādu, kas izaugtu līdz septembra sākumam? Jau jūtu, ka izteikta rušinātāja nebūšu, piekāpšu dārzā aptuveni divreiz nedēļā.