Bet vai tad tāpēc nevar izpļaut dārzu? Negriboties ielauzties dārzā. Cik ilgi es tā gaidīšu? Saimniece esot apsolījusies līdz svētdienai visu izvākt. Bet vai es negribot citu dārziņu, tas būšot ātrāk. Nu, ziniet, ko! Par ko mani turat? Atsakos, apgalvojot, ka uz vienu kompromisu jau izgāju un man viņu kļūdas nav jālabo nedēļām. Bezkaunība! Sarunājam, ka nogaidīšu līdz pirmdienas rītam. Bet kāpēc man uzreiz neteica, lai nāku vien pirmdien? Viņa nav varējusi paredzēt šādu iznākumu. Ko viņa vispār spēj paredzēt?
Zvanu Ritai, pastāstu, kas noticis. Viņa solās piezvanīt Adrai.
Dodos uz savu mazdārziņu. Kādas rozes aug celiņa malā - sārtas un tumīgas, smaržīgas!
Rukola sadīgusi! Mazītiņa, bet ņipra. Dālijas Delma Extra izdzinušas asnus. Lietus nācis par labu. Visus stādus aprušinu un dodos prom.
Pats drūmākais ir tas, ka nezinu, kur tagad stādīt draudzenes Zanes krustmātes Santas atsūtītos stādus. Tie atceļojuši no Saldus, pāris dienas jau gaida mani Zanes dzīvoklī. Bija sarunāts, ka sestdien kopā stādīsim, taču nav zināms, kur īsti tos stādīt. Tā nu stādi piesaka piketu. Bada streiks nesanāks, jo Zane tos cītīgi laista. Cerams, nenovītīs.
Notiek arī labais. Viena no bloga komentētājām, Baiba, kurai arī ir dārziņš Torņakalnā, rakstīja, ka maijā paņēmusi dārziņu. Auklīte būdama, izdomājusi, ka nestaigās ar 2,5 gadus veco Jančuku pa putekļainām ielām, bet paņems dārziņu. Mazais iemācoties ko vērtīgu. Viņam pat esot sava Makaronu dobe, kur stāda un laista makaronus. "Saņemies!" Baiba rakstīja un vēlēja gaišas domas. Viņa un Jančuks ar mazo lāpstiņu esot gatavi man palīdzēt iekopt jauno dārziņu.
Tad nu es dodos pie Baibas, necerot, ka tādā lietū viņa būs. Ir! Kas Baibai pa dārziņu! Mī un žē! Tik ņipri loki, salāti, sarkanās bietes, spināti, burkāni, asteres, kliņģerītes un vēl un vēl! Viņai ir jāraksta blogs! Baiba ir ļoti sirsnīga un vaicā, kā man klājas un, kad es būšot tikusi pie dārziņa, lai nāku izpiķēt sev salātus. Un ja nu vispār nekas nesanāk, viņa drīz došoties atpūsties, es varot nāk un atvilkt elpu viņas dārzā. Es mulstu, jo tik jaukus cilvēkus jau katru dienu nenākas satikt. Paldies, Baiba! Mēs esam stipras, mēs esam varenas! Mēs audzēsim salātus! Lai Maxima un Rimi ar saviem vīteņiem iet ieskrieties!
Ieraugot, ka eju projām, Dzintra saliek rokas lūgsnā: "Vai, Ieviņ, es visu nakti negulēju un domāju par visu notikušo, kā atrisināsies." Pastāstu. Kundze sadrūmst un teic, ka viņa varot iet pļaut. Nē, tā ir Šurkas kļūda, lai viņa arī to labo. Dzintriņ, gan būs labi, nelokiet savu muguru - labāk pasmaržojiet rozes. Tās te ir ka-pi-tā-las!
Lai satraucoši sirdspuksti, lecot pāri ugunskuram, dziedot dziesmas un peldoties rītausmā kūpošā ezerā! Līgo!