DĪVAINIE ŪDEŅI
Ceļš ir bedrains, bet devītā žigulīša šoferis Miša tēlo pirmās formulas pilotu. Pusmiegā no garā ceļa prātā paliek vien seno māju skaistie kokgriezumi un krūmiem aizaugušie apvāršņi. Kad iebraucam beidzamajā sādžā ar simbolisku nosaukumu Ņežiķinska*, esam jauna rīta un sajūsmas pilni. Skrienam uz ūdens pusi un jūsmojam par mērogiem. Esam kalna galā, un mums pie kājām ir tādi ūdeņi, ka aizraujas elpa. Kad taujājam ūdeņu nosaukumu, saņemam dīvainas atbildes. Ja skatās vienā virzienā — tā ir Unža, ja citā — Ņjonda, bet taisni uz priekšu ir Volga.
Pagaidām galvu neapgrūtinām un skrienam peldēties. No tāluma dzirdam, ka jāsargā kājas. No stikliem uzmanāmies paši, bet smiltīs slēptās asakas pamanīt ir grūtāk. Zivju galvu ir daudz. Pavisam netālu, spārnus vēcinot, starp izskalotiem kokiem sēž divi milzu ērgļi. Tie knābā beigtu zivi, līdz riņķodami aizlaižas. Ūdenī brienam tālu un ilgi, līdz apnīk uzjundīt dūņaino dibenu. Izpeldamies, tā arī līdz dziļumam netikuši, un baudām to, kas ir.
Augstajā krastā slejas baznīca ar zvanu torni, apkārt skaisti, kokos ieauguši kapi. Sādžas guļbūves ir gana lielas un pagalmi plaši. Vasara pilnbriedā, un mākoņi peld kā visu sapņu piepildījums. Glīti sakrautā malka liecina par bargajām ziemām, bet puķes zied koši un savvaļā.
Vēl brīdi pagulšņājam zālē, gaidot mums pretim sūtīto bezceļu auto. Kāds vietējais vīrs vasarai neatbilstošā vatenī izrāda apbrīnojamu pacietību, kā ēna sēžot mums blakus un lūdzot samesties na krasņinkoje**. Viņš ir kluss un nedaudz smird. Pēc stundas Miša neiztur un iedod gaidītājam prasītos 30 rubļus. Zacene viņam pašam esot, viņš vēl pateicībā nosaka.
IZMIRUMS
Apvidus auto ir liels un ērts, vadītājs uzticams, un bagāžas nodalījumā iepakots svaigi kauts auns. Tādā ekipējumā esam gatavi doties iekšā kaut visdziļākajos džungļos. Ģeogrāfija joprojām nav skaidra, taču acīm redzams ir viens — beidzamā civilizācija ir palikusi Ņežiķinskā. Tālāk ir daudzi pamesti ciemi, guļbūves ar tukšām logu acīm, aizaugušas autobusu pieturas un tukši veikali. Neviens lauks nav apstrādāts, viss aizaudzis krustu šķērsu. Starp pamestajām ēkām kā izsmiekls rindojas elektrības stabi.
Nevienas dzīvas dvēseles, apstiprina mūsu pavadoņi. Tukša, izmirusi un cilvēkiem atņemta zeme. Bet te noteikti ir pilns ar meža ogām, mēģinām meklēt pozitīvo. Un zivis noteikti čum un mudž, un sēnes aug...
Vienīgais, kā te tiešām ir daudz, ir ērces un čūskas. Sēnes arī, bet tad lietu vajag. Tagad divus mēnešus nav lijis. Kā tas var būt, brīnāmies. Interneta ziņās skatījāmies, ka Kostromas apgabalā līst uz nebēdu! Līst gan, nosmejas mūsu pavadoņi. Bet te ir īpaša zona. Drīz paši sapratīsiet…
Saintriģēti gaidām ko neticamu un šausmīgu, bet nonākam gluži vai idillē. Simtgadīgu egļu ieloku nošķeļ stāvs krasts, tā malā šaura pludmales strēlīte un tālāk milzīgs ūdens klajums. Nelielā meža norā ir ierīkota telšu nometne, kas uz pāris dienām kļūst par mūsu mājvietu.
TRAKĀS LAIVAS
Mēs joprojām esam idilliskā noskaņojuma varā. Uz ugunskura vārās šurpa***, marinējas šašliks, saule riet kā pārlieku skaistā gleznā, bet no svaigā gaisa jau iestājies apdullums. Šī ir Kovaļevskas bērnunama vasaras nometne, kurā bērni izbauda izdzīvošanas skolu, bet skolotāji atpūšas pēc sava prāta. Mēs ātri vien iekļaujamies nometnes kārtībā, jo īpaši tāpēc, ka nekādas kārtības nav — viss notiek brīvi un savā vaļā. Atbrīvotajā gaisotnē pamazām iezīmējas šīs vietas nolemtība.
Šeit visam ir novirze smadzenēs — gan dabai, gan cilvēkiem, skarbi rezumē bērnunama vadītājs batjuška Aleksandrs. Kopš 1956.gadā te appludināja simtiem ciemu, cilvēki pārdzīvoja šoka sindromu. Te viss ir traumēts pašos pamatos. Iļjiča spuldzītes cena ir dabas katastrofa un iznīcināta tautas pašapziņa, kam pa virsu peld beigtas zivis. Braucam!
Mēs sakāpjam motorlaivā un laižam ekskursijā. Ūdens klaji ir plaši, skaisti un nesaprotami. Virzienu un straumes nav, ik pa brīdim iesēžamies dūņās. Krasta līnija iet līkločiem, koki gāžas ūdenī no noskalotajām kraujām. Pa vidu ir neskaitāmas mazas saliņas, kas veido īstu laivošanas labirintu. Kad satumst, apmaldīties ir pavisam vienkārši.
Piķa melnumā tiek nolemts doties uz veikalu pretējā krastā, pārsteidzīgi piekrītu braukt līdzi. Četri kilometri ir nieks, taču atrast pareizo pietauvošanās vietu jau ir krietni sarežģītāk. Tad vēl jāiepazīstas ar vietējiem, kas turpat krūmos dzer šņabi, un jāuzzina, kur dzīvo pārdevēja. Viņi brīdi apspriežas — sist vai nesist, līdz, pēdējo malku izdzēruši, klusi mūs pavada uz sādžas otru galu. Tur mums jānoklausās ģimenes skandāls un pāri žogam jāsaņem pārmestā, skaļi šķindošā prece.
Vienīgais, ko varu darīt atceļā, ir iekrampēties glābšanas vestē un cerēt, ka laiva neapgāzīsies. Motors tiek cilāts iekšā un ārā, laiva haotiski maina virzienu, bet krastu neredz. Kā mēnessērdzīgi braucam uz vienīgo mirgojošo uguntiņu krastā, kas izrādās pašaizliedzīgā operatora Mika pieres lukturis. Viņš stundu nostāvējis ūdenī, tēlojot bāku, un par dzīvajiem laivotājiem priecājas vairāk nekā par atvesto šņabi.
Izrādās, ka nakts bijusi vētraina ne tikai mums. No rīta bērni uzstājīgi modina pieaugušos un saka, ka uzradies svešais. Niknais vīrs izrādās tuvākās apkaimes mežsargs, kuram naktī nozagta motorlaiva. Tā esot jau piektā nedēļas laikā. Visas vienas markas, saka mežsargs un izplūst negantās lamās. Līdz šim zagtas tikai atpūtniekiem, tāpēc neviens īpaši nav satraucies. Tagad kārta pienākusi amatpersonai, un tiek izsludināta trauksme. Drīz virs apkaimes lido helihopteri un visi ceļi tiek nobloķēti.
APOKALIPTISKĀS ZIVIS
Pa nedabīgi mierīgo ūdens virsu agonē brekši. Tas ir skats, kas varētu simbolizēt pasaules galu, — zivis, kas nespēj vairs ienirt. Mēs turpat blakus tīrām zobus vai mazgājam katlus, bet zivis raustās pa pusei virs ūdens. Tie esot lenteņi zivju pūšļos, kas tos izēd un nolemj nāvei. Tā ir dabiska infekcija, kas savairojusies nedabiskā apjomā. Tādu dabas atriebību visapkārt ir daudz.
Mēs atrodamies vietā, kur pirms appludināšanas Volgā bija divas dabiskas pietekas — Unža un Ņjonda. 1956.gadā Volga tika mākslīgi nosprostota un pietekas saplūdinātas vienā ūdenskrātuvē. Vajadzēja darbināt Gorkijas HES, Volgu pārvērst par lielo kuģu ceļu un pa visiem citiem ūdeņiem pludināt kokus. Ar upuriem un sekām neviens toreiz nerēķinājās. Kādreiz saimnieciski un tirdznieciski aktīvais apgabals ap Ņežiķinsku tika nogriezts no pasaules kā mākslīgi radīta pussala. No 26 biezi apdzīvotiem ciemiem saglabājies viens — Ņežiķinska. Mēs esam pussalas galā.
Pagājušajā vasarā visa ūdenskrātuve bijusi pilna ar beigtām zivīm, smirdējis pa gabalu. Vietējie skolēni saskaitījuši — 10 beigtas zivis uz katru krasta metru. Vietējie ar beigtām
zivīm rokās ir gājuši pie vietējās varas, bet tie atrunājušies, ka nekādu problēmu nav. Pārfrāzējot Staļinu: nav zivju — nav problēmu. Mums viņu tiešām nav, jo visi izvilktie tīkli vienmēr ir tukši.
Sēžam mākslīgās jūras malā un baudām vairākas dabas anomālijas vienlaikus. Pirmkārt, krasts ir stāvs un gabaliem vien gāžas iekšā ūdenskrātuvē, pārvēršot to par puspuvušiem stumbriem piemētātu purvu. Brīvību mīlošie hipiji uz smilšainajām saknēm iekārtojuši ekstrēmus soliņus, uz kuriem sēžot kājas var šūpot pat piecu metru augstumā. Otrkārt, visi skaistie lietus un zibeņu mākoņi apstājas viņā krastā. Mākslīgi mainītais klimats dara savu — lietus līst apkārt, bet uz ūdenskrātuvi nenāk, jo tur jau mitrums ir priekšā. Tādēļ katru gadu deg meži. Daudz mežu.
TARKOVSKA DZIMTENE
Arī uz Zavražjes ciemu dodamies ar motorlaivu. Esam veikuši 10 km pārgājienu un nonākuši tuvāk Volgai. Te ūdens klajs ir gandrīz nepārredzams un krietni dziļāks nekā citviet. Te nebūtībā ir aizgājuši ne tikai ciemi, auglīgas zemes un meži, bet arī vairākas baznīcas un kapi. Ūdens ir krietni pāri baznīcām, un to piemiņai uzlikti peldoši krusti. Miša spodrina nirēja iemaņas, ienirst, bet baznīcu neatrod. Enkurs nav pienācīgi nostiprināts, un boja ar krustu aizpeldējusi no baznīcas kapavietas.
Zavražjes krastā slejas cita — milzīga un spocīga baznīca. Tā ir bijusi grandioza celtne, ko varējuši atļauties tikai bagātie Pievolgas iedzīvotāji. Jau izsenis te ir bijusi auglīga zeme un dzīvi tirdzniecības ceļi. No šejienes piegādāti gardumi cara galdam: zivis, medus, sēnes, gaļa. Arī paši zemnieki dzīvojuši pārticībā. Tāpēc dievnami bijuši ik sādžā un ļoti lepni. Tagad Zavražjes baznīca uzdzen šermuļus. Tā joprojām ir izdemolēta kā padomju laikā. Kolonnās izgriezti caurumi, lai baznīcā — graudu klētī — varētu iebraukt traktori. Mēsli pat tagad nav izmēzti, un retie dievkalpojumi notiek mazā piebūvē.
Vīri, kas dzer krastmalas zālē, zina stāstīt, ka te tiešām dzīvojis izcilais krievu kinorežisors Andrejs Tarkovskis. Pat muzejs viņam esot. Taču mums pietiek ar iztēli. Iedomājoties, kāds psihoemocionāls šoks ir jāpārdzīvo pusaudzim, kura acu priekšā applūdina desmitiem apdzīvotu ciemu, skaidrāka kļūst arī Tarkovska eksaltētā daiļrade. Taču viņš ir izņēmums —mākslinieks, kurš no drāmas atvasinājis mākslu un aizgājis pasaulē. Smagāk klājās tiem, kas palika.
ATDODIET ĀBELI!
Labākajā gadījumā — brauc, kur gribi, sliktākajā — kur aizsūtīs! Tāds bijis padomju varas norādījums vietējiem iedzīvotājiem, kuru viedokli neviens neprasīja un nolika fakta priekšā. Desmit gadu laikā cilvēki tik tikko bija atkopušies pēc kara, sakopuši mājas, iestādījuši dārzus, kad uznāca jaunas bēgļu gaitas — progresa vārdā.
Jā, mēs mācījāmies petrolejas gaismā, stāsta Anna Antonova, dzejniece un novadpētniecības skolotāja. Bet Unža pie ciema bija metrus 300 plata, nevis 4 km kā tagad. Mēs tai kājām pāri bridām un straumē ķērām līdakas ar ķeselēm. Ciemi apkārt, cits pie cita. Mums reliģiskie svētki mijās ar cilvēcisku lustēšanos, no rīta vienā lūdzāmies, vakarā otrā ciemojāmies uz nebēdu. Uz tirgu Jurjevas pilsētā 20 km attālumā pat kājām aizskrējām, bet tagad ar helihopteru jālido. Volga pie Jurjevas ir 12—14 km plata. Vai tad tas ir normāli?
Cilvēkiem atļāva tikai savas mājas pārvest, par transportu samaksāja, nekādu citu kompensāciju nebija. Ne dzīvokļu, ne zemes. Vīri taču karā bija izkauti, sievietes pašas baļķus krāva traktoros. Kaimiņiene pārdevusi tēva gatavoto vaļinku kravu, tādu, kas 20 gadiem pietiktu, lai tikai varētu normāli pārvākties. Visas ikonas pārdeva, tikai vienu atstāja. Pati palikusi vienā kleitā un kreklā, tikai ābeli nav varējusi nocirst — roka nav cēlusies to bērnu acu priekšā darīt. Bet tajā rudens dienā, kad māja jau traktora piekabē un traktorists lamājas, viņas desmitgadīgais puika uzkāpj ābelē, apķeras, raud un prom nebrauc. Kauc skaļā balsī pār visu apkārtni. Neatņemiet manu ābeli! Neatņemiet! Bet nekas, rokas atkrampēja un puiku arī piekabē iemeta. Lai brauc, kur grib. Tādi laiki, cilvēks nebija nekas. Te vismaz nededzināja. Sibīrijā pirms applūdināšanas visas mājas lika nodedzināt — lai kuģiem ceļu netraucē. Te vienkārši ūdeni palaida.
Daudzi šo applūdināšanas sērgu sauc par genocīdu pret savu tautu. Uz Volgas vien ir vairākas mākslīgās ūdenskrātuves, tūkstošiem applūdinātu ciemu, desmitiem tūkstošu izpostītu mājokļu, vairāki miljoni no mājām izliktu cilvēku. Pēc applūdināšanas visi kā vajātie ebreji pasaulē aizgāja, nosaka Anna Antonova. Ne jau tikai teritoriju iznīcināja. Īstā traģēdija bija zaudēt tradicionālo dzīvesveidu un kultūru, zaudēt savas saknes. Dzīve te būtu gājusi augšup, bet tika novirzīta uz iznīcību. Tas nekas, ka pagājis jau pusgadsimts. Zaudējuma sajūta ir palikusi.
CERĪBA
Esmu vienīgā no grupas, kas cenšas no Ņežiķinskas aizlidot ar helihopteru. Vietu nav, bet mana spilgti sarkanā preses karte un vietējā mācītāja atbalsts vieš cerību kļūt par vienu no sešiem laimīgajiem. Pļaviņā ir izveidojusies dzīvā rinda, visu lidostas personālu aizstāj viens runīgs onkulis šortos ar vecu portfeli. Visas sarunas jārisina ar pilotiem. Ja es būtu no Igaunijas, viņi mani iekšā nelaistu — attiecībā uz Aļošas epopeju piloti ir stingri. Viņi nevar mani vest līdz Kostromai, bet līdz kādai citai pilsētai gan. Man alga viena, ka tik uz priekšu.
Pārlidoju milzīgiem mežu un haotisku ūdeņu masīviem, spilgti un skaidri redzu pamestos ciemus un reto dzīvību, par purviem pārvērstās upes un tūkstošiem ūdenī pūstošu koku. No meža brīvības un sādžas lauku omulības tieku izmesta kārtējā depresiju uzdzenošajā Krievijas pilsētā, kurai pat nosaukumu necenšos iegaumēt. Pat prātā nav aptverams, cik tādu pilsētu ir daudz! Kuļos ar vairākiem autobusiem un prātoju — kāda izskatītos Krievija, ja cilvēki nebūtu varmācīgi sadzīti neglītās pilsētās?
Vienīgais īstais optimists mūsu ceļā ir Ņežiķinskas pops. Šī ir vimoļennoje i vistradannoje mesto****, viņš saka. Te tauta pat baznīcu nosargāja. Nostājās sievas baznīcai priekšā, grūtnieces pa priekšu izbīdīja, un neļāva traktoriem iebraukt, pops stāsta. Es te no 1988.gada strādāju. Bija gadi, kad neviens bērns nepiedzima, likās — visi aizmuks. Bet tagad ciemā vairs nevienas brīvas mājas nav, visas izpirktas. Tas tāpēc, ka ir valsts programma "Palīdzība laukiem". Ja jauna ģimene grib dzīvot laukos, valsts sedz 70% no celtniecības izmaksām. Es, redz, tagad arī jaunu māju būvēju! Bet jums jau pāri trīsdesmit, esmu tieša. Tas nekas, pops atsmej, man pieci bērni aug!
Dzīvespriecīgo popu atceros, braucot tālāk cauri depresīvajām, pelēku ļaužu piebāztajām pilsētelēm. Domās esmu ar tiem, kuriem vēl ir saprāts un vēlme atgriezties laukos. Tagad taču tur elektrības netrūkst!
* Vieta, kur nevar dzīvot
** lētajam vīnam
*** zupa no jēra gaļas
**** ar lūgšanām un ciešanām izsāpēta vieta