Reizēm mūsu izvēli nosaka līdz galam neizskaidrojamas impulsīvas iedomas. Lūk, šajā lapā redzamā bilde manā datorā glabājas jau trīs gadus. Kopš laika, kad kinoteātros sāka rādīt Mela Gibsona filmu Kristus ciešanas. Pati filma mani neinteresēja, bet vieta, kur tā filmēta, gan — amerikāņi "Jeruzālemi pirms 2000 gadiem" bija atraduši nelielā pilsētiņā Itālijas dienvidos.
Līdz ar filmas iznākšanu pilsēta kļuva populāra tūristu vidū. Vienas starptautiskas ziņu aģentūras uzņemtās fotogrāfijas ieinteresēja arī mani un jau tolaik izlēmu — kad vien būs izdevība, es tur aizbraukšu! Šī vieta tik tiešām izskatās unikāla!
Tā nu tagad es esmu atrāvis sevi no gurdenā Amalfi krasta un triecos 250 km dziļāk svelmainajā iekšzemē. Uz Materu! Ja skatās uz zābaku kartē, tad man jātiek no pēdas augšdaļas līdz potītei. Ceļš ir ātrs, jo pāri Apenīnu kalnu mugurām sabūvētas iespaidīgas estakādes. Te vairs nav jābrīnās, kāpēc Itālija, piemēram, ir astoņu pasaules attīstītāko lielvalstu klubā, lai gan Bazilikatas province ir viena no trūcīgākajām valsts daļām.
Vēstures stunda
Piebremzēju pie apļveida krustojuma, lai izpētītu ceļazīmes pirms iebraukšanas Materā, un šo brīdi izmanto divi pusaudži — viņi aizlec priekšā mašīnai un tad pa sānlogu bāž iekšā krāsainus bukletus.
"Vai informāciju nevajag?"
"Nē, paldies!"
"Vai negribas individuālu ekskursiju pa sasi?" viens neatkāpjas.
"Kādu vēl sasi?!" es brīnos. "Nē, vēlreiz paldies!"
Viņi atkāpjas.
Taču jau pēc dažiem simtiem metru saprotu, ka no sasi man neizvairīties — uz to, tāpat kā uz pilsētas centru, norāda visas ceļazīmes. Ak tā, tad jau laikam sassi arī ir pilsētas centrs. Vēlāk bukletā izlasu, ka sassi itāļu valodā nozīmē "akmeņi". Jā, tieši uz turieni man arī jātiek.
"Mans vīrs ar jums grib runāt! Vai jūs gribat tagad vai tad, kad noliksiet somas?" viesnīcā sagaida simpātiska tumšmate. Man nav ne jausmas, kāpēc viņas balsī ir skolotājas tonis. Varbūt te kādi īpaši uzvedības noteikumi? Varbūt kādas specifiskas instrukcijas? Galu galā — par naktsmājām taču esmu izvēlējies vecu alu, kurā tagad iekārtots viesnīcas numurs.
"Drīkst aiziet nolikt somas un noskalot seju?" es jautāju. Viņa atļauj.
Vīrs turpat pagalmā slīpi uzsēdies uz akmens bluķa un, šūpodams labo kāju, ārkārtīgi izteiksmīgi žestikulē. Viņam iepretim sēž pavecāka sieviete un māj ar galvu. Es ar draugu esam nākamie rindā.
"Laipni lūgti!" trīsdesmitgadnieks beidzot pievēršas mums. "Tagad es jums pastāstīšu par vēsturi! Sēdieties!" Viņš ir aizsmacis un čērkst kā veca skaņuplate. Turklāt tāda, kas pārlec, proti, viņa stāstījums ir diezgan haotisks. Galvenais gan top skaidrs, un par to viņam paldies.
Turpat blakus dziļā gravā tek upe. Tās otrā krastā kā čurkstu ligzdas smilšu karjerā cilvēki savulaik klintīs izurbinājuši alas. Tas bija sen, ļoti sen. Tad šī cilts nolēma pārcelies uz upes otru krastu, jo saprata, ka tur vairāk saules un arī klintis stāvākas, tātad vieglāk aizsargāties no uzbrucējiem. Mājokļus kala klintīs, akmeni nevis drupinot, bet gan laužot bluķos — lai var izmantot kā būvmateriālu. Tagad vecā apmetne ir kā liela akmens lego klucīšu kolonija, kurā valda sava kārtība — kas vienam jumts, citam iela.
Pagājušas kādas divdesmit minūtes, vīrietis aizvien čerkst un pārlec, bet mitēties negrasās. Par laimi, mūs izglābj bariņš pusaudžu, kas uzrāpušies uz metrus trīsdesmit augstas klints pilsētiņas sānā pie pašas gravas. Sasēduši pie liela dzelzs krusta, viņi cilā pie lūpām skārdenes un kliedz. Vienkārši bezjēdzīgi bauro. Zem viņiem, klints vēderā ir izkalta baznīca.
Viesnīcnieka vaigs kļūst skarbs, taču atmaigst, kad pienāk četras sievietes. Kundzes pusmūžā ar ņujorkiešu akcentu lūdz parādīt, kurā vietā ir tas punkts, no kura filmā Kristus ciešanas pavērās skaistākais skats uz akmens pilsētu. Dabūjušas krustu savā kartē, viņas aizsteidzas. Arī mēs tiekam vaļā — līdz rietam palikušas pāris stundas, gribam vienkārši paklīst pa vecpilsētas labirintiem.
Istaba ar ēzeli
"Matera ir vienīgā vieta pasaulē, kur cilvēki joprojām dzīvo tajās pašās mājās, kur viņu senči pirms 9000 gadiem," skaidro ceļveži. Mājas tik tiešām ir šarmanti vecas, bet dzīvotāju gan atlicis pavisam maz. Pagājušā gadsimta 50.gados Itālijas valdība atzina, ka Matera ir viņu valsts kauna traips ar ārkārtīgi lielu mirstību no malārijas, tāpēc ar plašu vēzienu visus 20 tūkstošus iedzīvotāju pārcēla uz ātri sabūvēto jaunpilsētu turpat blakus. Vecajos akmeņos dzīve sāka atgriezties tikai pēc 1993.gada, kad UNESCO Materu iekļāva sava Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Tagad te galvenokārt ir mazi restorāni un viesnīcas. Pastāvīgu iedzīvotāju gan maz — tikai entuziasti, kas gatavi samierināties ar faktu, ka vecajiem akmens namiem ir mazi logi, ja vien vispār ir. Jaunus cirst ir liegts.
Arī manam viesnīcas numuram jeb alai logu nav, tikai divas mazas lūkas vēdināšanai. Vienā stūrī naski dūc agrāk neredzēts verķis, kas, izrādās, ir klimata kontrolētājs. Tas nosūc mitrumu, lai gultasveļa nekļūst smagnēja un nesāk dvakot. Turpat grīdā ir aizdomīgs iedobums. Tas palicis no aizgalda stiprinājuma, jo, kā jau tipiskā Materas mājoklī, savulaik ģimene te dzīvojusi kopā ar četrkājainu radību, tas ir, ēzeli, — tā man paskaidro viesnīcniece.
Viņa arī dod ļoti labu padomu, kur doties vakariņas. Tas ir ģimenes restorāns ar tikai pieciem galdiņiem. Izskatās, visus aizņēmuši cilvēki, kas arī atsūtīti no viesnīcas. Lūk, stūrī jau sēž četras ņujorkietes. Bet maltīte ir patiesi izcila. Visgardākās ir uzkodas, kas nodēvētas par Materas degustēšanu. Tik labas, ka pat negribas lauzīt galvu, kādas man nepazīstamas sastāvdaļas tajā ir saliktas iekšā.
Kā jau tipiskā itāļu ēstuvē, arī šeit saimnieki lepni pie sienas sanaglojuši ierāmētas fotogrāfijas ar ievērības cienīgām personām, kas te vakarējušas. Kā jūs domājat, kam tikusi goda vieta? Līdz ausīm smaidošo pavāru apskāvis pats Mels Gibsons. Protams.
Taisnīguma vārdā gan jāpiebilst, ka Holivudas zvaigzne nebūt nav Materas kinopotenciāla pirmatklājējs — jau 1964.gadā te rosījās itāļu režisors Paolo Pazolīni. Viņam šī savdabīgā pilsēta bija piemērota, lai uzņemtu filmu Mateja evaņģēlijs.
***
Praktiska informācija
Attālums. 255 km uz dienvidaustrumiem no Neapoles, 65 km uz dienvidrietumiem no Bari, 145 km uz ziemeļrietumiem no Brindizi
Avio. Uz Bari un Brindisi lido Alitalia. Ryanair uz Bari lido no Hānas (Frankfurtes) un Stanstedas, uz Brindizi — no Stanstedas. Easyjet lido uz Neapoli no Berlīnes, Stanstedas un Milānas
Vilciens. Kursē tikai no Bari. Pusotras stundas brauciens maksā četri eiro. Saraksts apskatāms www.fal–srl.it/quadriorari2003/matera.htm. (tikai itāļu valodā)
Auto noma. Novacarhire.com salīdzina piecu firmu — Alamo, Budget, Europcar, Sixt un Thrifty piedāvājumu
Viesnīcas. Salīdzinot vairākus portālus, labākās cenas piedāvā Bookings.it. Numuriņš kādā no viesnīcām alās, sākot no 70 eiro