Grunts
Lai uzbūvētu drošus pamatus, mājas projektēšanas laikā jāveic grunts hidroģeoloģiskā izpēte. To var pasūtīt ģeoloģiskajā dienestā, kas izdarīs gruntī urbumus un noteiks grunts sastāvu, kā arī gruntsūdens līmeni. Atkarībā no tā, vai plānotajā mājas vietā ir smilts, māla, grants, kūdras pat vai dūņu slāņi, būvinženieris, kas izstrādā projekta būvkonstrukciju daļu, izvēlēsies mājai atbilstošāko pamatu veidu.
Stabilākās gruntis mājas būvniecībai ir rupjdrupu gruntis, kuru sastāvā ietilpst grants, oļi un šķembas, jo tās maz deformējas, ir izturīgas un grūti izskalojamas. Piemērotas ir arī rupjās smilšainās gruntis, savukārt mālainās gruntis ir stabilas tikai sausā vai maz samitrinātā stāvoklī, bet, uzsūcot mitrumu, tās ievērojami palielina tilpumu, māls kļūst plūstošs un sala ietekmē pakļaujas izcilājumiem. Tāpat gruntis, kas satur augsnes kārtu, kūdru vai dūņas, ir vājas pamatnes, tāpēc jānomaina ar smilšainu grunti, stāsta RTU profesors Juris Noviks.
Būvpamatne
Mājas būvniecība sākas ar būvpamatnes sagatavošanu, nostiprinot dabisko pamatni vai, veidojot mākslīgo, piesūcinot grunti ar cementu, silikātiem, bitumenu vai darvu. Tomēr ģimenes mājas būvniecībā vēlams izmantot tikai dabiskās pamatnes, jo mākslīgas būvpamatnes veidošana ir darbietilpīga un dārga.
"Ja māja nevienmērīgi nosēstas un sienās rodas plaisas, tad cilvēki uzskata, ka vaina ir pamatos, bet vaina bieži vien ir pašā būvpamatnē," uzsver J.Noviks. Viņš stāsta, ka bieži sastopama šāda kļūda: vienā mājas daļā ir dabīgā grunts, otrā mākslīgi veidotā, tāpēc māja sēstas nevienmērīgi. Būvpamatne var būt ar augstāku nestspēju (gruntī ieblietētas šķembas, oļi un cieti būvgruži) vai ar zemāku nestspēju (sablietētas smiltis), bet galvenais, lai tā būtu viendabīga un mājas sēšanās notiktu vienmērīgi.
Pamatu veidi
Mājas pamatu veida izvēli ietekmē ne tikai grunts sastāvs, bet arī mājas plānojums. Ja zem mājas paredzēts pagrabs, tad jābūvē lentveida pamati, kas veido noslēgtu "vainagu" zem mājas nesošajām ārsienām un iekšsienām un reizē kalpo arī kā pagraba sienas. Savukārt, ja pagraba zem mājas nebūs, ekonomiski izdevīgāki ir stabveida pamati, kam ir mazāks materiālu patēriņš. Lai gan lentveida pamati ir stingāki nekā stabveida, tas šoreiz nav tik būtiski, jo ģimenes mājām slodzes uz pamatiem nav lielas, stāsta J.Noviks.
Nestabilās gruntīs piemēroti ir plātņveida pamati ar dubulto stiegrojumu vai īso pāļu pamati. Gruntij svārstoties pamatu plātne pārvietojas kopā ar māju virs tās, un deformācijas plaisas sienās nerada. Taču šāda veida pamati izmaksā dārgi, jo tiem ir ievērojams betona un stiegru patēriņš. Īso pāļu pamatus veido, izurbjot gruntī caurumus, ievieto stiegrojumu un aizpilda ar betonu. Tagad Latvijā var ierīkot arī skrūvpāļu pamatus, ko izskrūvē cauri vājajam grunts slānim līdz drošai pamatnei, bet tas arī ir dārgs prieks, piebilst J.Noviks.
Dūmenim vēlams būvēt atsevišķu pamatu arī tad, ja mājai ir lentveida pamati, jo tas var sēsties atšķirīgi no pārējiem pamatiem.
Materiāli
Ņemot vērā mājas slodzi uz pamatiem, tos veido monolītus, aizpildot ar materiālu iepriekš sagatavotus pamatu veidņus, vai arī no saliekamajiem blokiem. Monolītos pamatus vajadzīgajos izmēros izgatavo no betona, pildbetona (40% no sastāva veido akmeņi) vai dzelzsbetona (betons ar stiegrojumu) uz vietas mājas būvlaukumā. Te būvuzraugam vai pasūtītājam pašam rūpīgi jāvēro celtnieku darbs, lai veidņi tiktu uzstādīti vienādā horizontālā līmenī, lai pamatu virsma būtu līdzena un tālāk varētu būvēt taisnas sienas, uzsver Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Viktors Puriņš.
Dažādu izmēru saliekamo pamatu blokus ražo rūpnieciski no betona, dobā betona vai keramzīta, un tie ir izplatīti galvenokārt iebūves ātruma dēļ. Virs saliekamajiem pamatiem jāveido cementa javas izlīdzinošā kārta vai arī dzelzsbetona josla tās augšpusē, norāda J.Noviks.
"Ja saimniekam ir pietiekami daudz naudas, drošākais variants ir monolītā betona pamati ar stiegrojumu. Ja vēl pārsegumu izveido monolītu, tad māja būs pavisam stabila," saka V.Puriņš.
Savukārt J.Noviks iesaka nepārspīlēt šo "drošību", jo bieži vien cilvēki, neizpētot grunti, un uzreiz liek mājai dzelzsbetona lentveida pamatus, kas ir darbietilpīgi un dārgi. "Ir gadījies redzēt, ka pie mājām pilns lauks ar akmeņiem, kuri pēc tam tik un tā būs jāvāc nost. Taču pildbetonā tos neizmanto, jo domā, ka stiprība pasliktināsies, bet tieši otrādi — palielināsies," viņš stāsta. Tāpat cilvēki izmantojot arī pārāk augstas klases betonu, kas ir dārgs, bet tik mazām slodzēm kā ģimenes mājā nav vajadzīgs.
Iebūves dziļums
Pamatu iebūves dziļums atkarīgs no grunts sastāva un gruntsūdens līmeņa konkrētajā zemesgabalā, kā arī no grunts caursalšanas dziļuma noteiktā Latvijas rajonā. Piemēram, mālainā gruntī pamati jāiebūvē dziļāk par grunts caursalšanas dziļumu, jo māls sasalstot palielina tilpumu, spiediens uz pamatiem pieaug un tā rezultātā pamati tiek pacelti uz augšu par kādiem 10 centimetriem, stāsta J.Noviks.
Savukārt vidējas un rupjas smilts gruntīs pamatus nevajag būvēt pat grunts caursalšanas dziļumā, bet pietiek ar 50 centimetriem, jo pamatu izcilājumi nerodas. "Taču praksē ieviesies, ka visur būvē dziļāk par caursalšanas dziļumu, lai drošāk, bet tā atkal ir materiālu un līdzekļu izšķiešana," norāda J.Noviks.
Pats būvniecības process var noritēt visu gadu, tomēr ziemā nav ieteicams būvēt. Vēlams šos darbus ieplānot sausajā gada laikā, kad būvbedrē nav sakrājies ūdens, bet arī lietus laikā pamatus var būvēt, jo betons mitrumā ātrāk cietē.
Hidroizolācija
Lai mājas sienas būtu ilgizturīgas un sausas, obligāti jāierīko horizontālā hidroizolācija starp pamatu augšējo daļu (cokolu) un mājas sienām. "Patīk tas mums vai ne, bet gruntī pa kapilāriem uz augšu ceļas ūdens, tāpēc sienas ir jāpasargā, lai uz tām neveidotos pelējums," saka V.Puriņš.
Parasti hidroizolāciju veido divas kārtas ruberoīda uz bitumena mastikas, kas ir ļoti būtiska, jo sausā veidā ieklāts ruberoīds nav ilgizturīgs, stāsta J.Noviks.
Hidroizolācija nav vajadzīga tikai tādā gadījumā, ja liek pašlīmējošo ruberoīdu, kas jau ir piesūcināts ar bitumenu. J.Noviks arī uzsver, ka pamatu hidroizolācija jāieklāj uz ļoti līdzenas virsmas, un tās ilgizturībai jābūt tādai pašai kā mājas ilgizturībai, lai mājas ekspluatācijas laikā nevajadzētu veikt remontu, kas ir sarežģīts un dārgs.
Ja zem mājas ir pagrabs, tad jāierīko arī vertikālā pamatu hidroizolācija, kas reizē aizsargās no mitruma arī pagraba sienas.
Nākamajiem mājas saimniekiem ieteicams padomāt arī par pamatu un cokola siltumizolāciju. Tas radīs labvēlīgākus apstākļus pirmā stāva telpās.
Eksperta padoms
Ervins Krauklis, arhitekts birojā DEPO projekts
Tagad bieži var dzirdēt sakām: rudenī ieliesim pamatus, lai pa ziemu nosēstas. Bet pamatiem jābūt ierīkotiem tā, lai tie vairs nekustas, citādi, ja tie turpinās sēsties, radīsies plaisas, un var pat iznākt, ka tie būs nederīgi. Protams, ja pamati izkustas par puscentimetru vai centimetru, tas nav nekas traks, bet, ja tie turpina sēsties vēl un vēl, tad jāaicina būvinženieri, kas pateiks, ko darīt tālāk. Varbūt tiešām jājauc nost un jābūvē jauni.
Viktors Puriņš, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Liela uzmanība jāpievērš ģeoloģiskajiem apstākļiem jāveic urbumi, lai saprastu, kur atrodas grunts nesošie un nenesošie slāņi. Mājas vienā stūrī var būt smilts, bet jau pēc pieciem sešiem metriem mālaina, nestabila pamatne. Ne tikai citviet Latvijā, bet arī Rīgā ir daudz vietu, kur gruntī ir kūdras slāņi, piemēram, Pļavniekos. Tāpēc mājas būvētājam nopietni jādomā par to, kāda ir būvpamatne: smiltis, šķembas utt. Ja paredzētajā mājas vietā ir augsts gruntsūdens līmenis, tad zem mājas nevar būvēt garāžu.
Juris Noviks, RTU būvražošanas katedras vadītājs
Ja to pieļauj hidroģeoloģiskie apstākļi, ieteicams apkārt mājai izveidot pamatu drenāžu, kas gruntsūdeni no pamatiem aizvadīs prom uz kādu zemāku vietu — upīti, meliorācijas grāvi u.tml., līdz ar to tiks novērsta gruntsūdens ietekme uz pamatiem. Taču to var darīt tikai tad, ja mājas tuvumā ir šāda vieta, jo savāktajam ūdenim kaut kur ir jāizplūst ārā, un to nevar novadīt vienkārši uz kaimiņu zemes gabala pusi.
Lija Bērziņa, ģeoloģe, āderu eksperte
Āderes ir svarīgi zināt jau tad, kad pērk apbūves zemi, nevis ceļ māju. Tur, kur ir intensīva āderu sistēma, ir izveidojušās upju grīvas, palienas, purvainas vietas. Zemes līmenis šajās vietās ir gandrīz vienāds ar upes līmeni, tāpēc arī gruntsūdens augsts. Māju vēl ir pieļaujams būvēt uz pāļiem, bet, ja uzbūvē uz uzbērtas grunts, tad gruntsūdens to izskalo un aiznes uz upi. Āderu vietās māju pamati nevienmērīgi sēžas. Plaisā gan pamati, gan sienas, siltumizolācija izdrūp, koka materiālos iemetas brants un sēnīte, uz mūra arī metas sēnīte un lobās krāsa. Mājas ekspluatācija iznāk dārga, jo bieži vajadzīgs kosmētiskais remonts, turklāt āderes ietekmē veselību, precīzāk, gulēšanu.
Būvējot pamatus, vēlams
- Veikt grunts hidroģeoloģisko izpēti, nosakot grunts veidu: rupjdrupu, smilšaina, mālaina vai ar organiskajiem piemaisījumiem, un gruntsūdens līmeni
- Izmantot nostiprinātu dabisko būvpamatni un pievērst uzmanību, lai tā būtu viendabīga
- Gruntis, kas satur augsnes kārtu, kūdru vai dūņas neder par būvpamatni, tāpēc jānomaina ar smiltīm
- Mālainās gruntīs pamatus obligāti iebūvēt dziļāk par grunts caursalšanas dziļumu, jo var rasties pamatu izcilājumi
- Pamatu veidu un materiālus izvēlēties atkarībā no grunts sastāva un ēkas slodzes, nevis uzreiz būvēt dārgus lentveida pamatus no dzelzsbetona
- Lentveida pamatus būvēt tad, ja zem mājas atradīsies pagrabs
- Ierīkot horizontālo pamatu hidroizolāciju starp pamatu augšējo daļu (cokolu) un sienām, lai tās būtu ilgizturīgas un sausas
Stāsta Gita un Sandis Tobīsi
Pirms mājas būvniecības sākšanas pasūtījām grunts ģeoloģisko izpēti. Zemē tika veikti divi urbumi, katrs sešu metru dziļumā, un noteikts, ka grunts virsējo slāni veido smilts, bet zem tās ir dolomīts. Mājai ir monolītie betona pamati, kas iebūvēti aptuveni pusotra metra dziļumā. Pieaicinātā celtnieku brigāde pagājušajā vasarā tos uzbūvēja aptuveni triju nedēļu laikā. Pamatu drenāžu, kas novadītu ūdeni no pamatiem uz kādu zemāku vietu, neierīkojām, bet pagaidām ar pamatiem viss ir kārtībā — tie nesēstas un plaisas nerodas. Kopumā mājas pamatu ielikšana izmaksāja aptuveni 4300 latu.