Ne Putnam, ne Eduardo, ne Fricim jau ilgāku laiku nebija atvaļinājuma. Tā nu viņi izdomāja šo izdevību izmantot un kājām noiet visu Spānijas piekrasti. Ar lidmašīnu tika līdz Heronai austrumu krasta ziemeļos un sāka iet pretī Gibraltāram. Karte īpaši nav vajadzīga, jo tūristu takas atzīmētas ar karodziņiem - tā viegli orientēties un nokļūt līdz nākamajam ciematam, tātad vietai, kur ir veikals un ūdens. "To, kas ir ūdens, sapratām pēc nedēļas. Patiesas slāpes var izjust tur, kur apkārt ir tuksnesis."
Pagājušā maija naktīs bija mazliet vēsi, bet dienās saule dedzināja, un jau pirmajā dienā Putns apsvilinājis savu skūto pauri. Galvenokārt centušies iet gar krastu, pa klintīm un takām, baudot zilo jūru.
"Kad ceļojām pa klintīm, ceļš vilkās ļoti ilgi. Nebija neviena cilvēka, ar ko parunāt. Brīžiem novirzījāmies un gājām gar apelsīnu un mandarīnu laukiem. Līdzpaņemtās mantas mēs trīs reizes pa bišķiņam sūtījām projām. Beigās palikām tikai ar guļammaisiem un somām, kāda nu katram tā bija." Putna somu ar ratiņiem puiši samontējuši ceļojuma laikā. Diemžēl to nozadzis kāds tabors, kas bija apmeties blakus viņu guļamvietai - labības laukam. Fricim bija zaļa ubagu tarba, kas kādā citā reizē arī izvilkta no Friča galvas apakšas. "Man bija šausmīgs uztraukums, jo bija nozagta ne tikai soma ar fotoaparātu, bet arī mana pase. Iepriekšējā vakarā man ļoti sāpēja zobs, un krustnagliņu eļļas ietekmē nejutu ne sāpes, ne to, kā tieku aptīrīts. Taču viss beidzās laimīgi, pasi atradām mētājamies pludmalē."
Pārgājiena sākums puišiem paticis ar to, ka radusies brīvības sajūta: dzīvot tikai sev, neko nedarot un neuztraucoties. "Sākumā neko nebēdājām, gājām un dzērām lēto spāņu vīnu. Bet tad sāka izbeigties nauda un vajadzēja ubagot. Diena bija izdevusies, ja izdevās noslaukt divarpus eiro. Bija arī gadījumi, kad pirkām tikai ūdeni, bet pārtiku paņēmām. Kādu dienu, kad kabatā zero un prasīt naudu citiem jau apnicis, atvērām karti, lai atrastu, kur ellē mēs esam, kur ir Latvija un kur Spānijas sākums. Tad arī sapratām, ka jādodas atpakaļ. Līdz Gibraltāram pietrūka kādi 300 km. Mēs to gabalu bijām nogājuši mēneša laikā. Kājām nostaigājām līdz 50 kilometriem dienā."
SPĀNIJAS PUSZAĶI
"Atpakaļceļā devāmies ar vilcieniem un autobusiem. Braucām pa zaķi, puszaķi. Puszaķis ir tāds, kas nopērk biļeti līdz vienai pieturai, bet desmit nobrauc bonusā. Vienmēr jau tas nesanāca. Kad izmeta ārā, gājām kājām. Sapratām, ka biļeti mums neviens nenopirks, uz mājām mūs neviens nedeportēs, ka pašiem vien būs kaut kā jātiek."
Izmantojuši Sarkanā Krusta palīdzības dienestu, atraduši vietas, kur par brīvu paēst, ieiet dušā un pārlaist nakti. "Viendien uz lielceļa atradām naudasmaku ar kādiem 150 eiro. Tie bija svētki. Alikantē palikām viesnīcā, kur bija izdevība nomazgāties, jo jūras ūdenī to izdarīt nevar. Nākamajā dienā ar plikām kājām gājām pa pilsētu meklēt, kur nopirkt sandales. Tirdzniecības centrā mūs negribēja laist iekšā. Mēs sakām - kā, mums vajag nopirkt apavus, kur tad mēs citur tos dabūsim!? Beigās arī ielaida un nopirkām."
Vēl Spānijā izdomājuši uz mājām tik ātri vis nedoties, bet paciemoties arī Nīderlandē. Tiekot līdz Francijai, puiši mēģinājuši stopot, taču trijatā tas nav izdevies, tāpēc izšķīrušies. "Sarunājām satikties pie Monpeljē pilsētas zīmes." Putns tur ticis pirmais un izdomājis aiziet uz netālo lielveikalu, lai par pēdējām monētām nopirktu ūdeni. "Brīnums jau tas, ka mani tajā lielveikalā ielaida ar visu somu, kas Spānijā nav iespējams. Tad nu es ar savu ratiņsomu ieeju veikalā un skatos, ka nav ne apsargu, ne darbinieku, ne klientu. Tā kā man amats rokā, es atrauju vaļā rāvējslēdzēju, nopriecājos, kā mēs džeki ēdīsim, un krāmēju somā visādus labumus. Pie kases samaksāju par ūdeni, bet tālāk mani nelaiž, saka, ka jāgaida policija."
Policijā Putnu noturēja divarpus dienas, jo nevarēja atrast tulku, kas saprastu angliski. Kad beidzot Putns izskaidrojis, ka zog tāpēc, ka nav naudas, un dodas uz mājām, viņam izrakstījuši parādzīmi un laiduši vaļā. "Mani izveda ārā no pilsētas, un nepalīdzēja atrunas, ka jāsagaida draugi. Viņi tikai atbildēja, ka arī manus džekus noķers. Tā es paliku viens pats."
Eduardo un Fricis norunātajā vietā ieradušies tajā pašā dienā un gaidījuši Putnu pie Monpeljē zīmes vēl divas dienas. Tajā pašā veikalā, kurā Putns ticis apcietināts, viņi bijuši pazīstami kā raibi suņi. Beigās nevarējuši sagaidīt un stopojuši tālāk uz Nīderlandi.
TIN TABAKU, NENOKĀPJOT NO RITEŅA
"Tā kā Nīderlandē var braukāt ar parādzīmēm, tad izmantojām vilcienu pakalpojumus. Naktīs gulējām pie jūras, kas īstenībā ir aizliegts. To sapratām pēc vienas nakts, ko pārlaidām jūras krastā zem policistu būdiņas. No rīta kāda sieviete tā kā nindzja nolēca no pāļiem, izrāva žetonu un sāka kaut ko stāstīt savā valodā. Mēs ierosinājām runāt angliski, viņa to pašu - trrrrrrrrr - nometa kā ar lielgabalu. Ahā, sapratām, ka jātinas prom."
Uz mājām no Nīderlandes puiši izdomājuši braukt ar riteņiem, ko nopirkuši pa lētu naudu. "Katru rītu astoņos cēlāmies augšā un ar sāpošām kājām mināmies uz priekšu. Pa ceļam apstājāmies tikai pie lielveikaliem. Tuvojoties Polijai, jau iekrājām konservus, tabaku, sierus un daudz, daudz snikeru enerģijai. Pa ceļam izgāztuvēs atradām sēņotāju grozus, ko piesējām pie stūres. Tabaku ietrenējāmies tīt neapstājoties."
Polijas šaurie un bedrainie ceļi puišus iedzinuši izmisumā. "Mašīnas mums triecās virsū. Arī laiks kļuva nepatīkamāks. Sākās lietus, no kura bija jāslēpjas pieturās. Paspējām arī izkauties." Trijās nedēļās Edzis un Fricis bija aizminušies gandrīz līdz Lietuvai. Saulainajos Spānijas šortos jau kļuvis aukstāk, beigusies tabaka, un puiši izdomājuši riteņus pārdot. "Pa ceļam ēdām jāņogas un ērkšķogas. Beigās sakasījām naudu vilcienam, ar ko arī tikām mājās."
KUR KOFERIS?
Latvijā Edzis un Fricis ieradās pusotru nedēļu vēlāk nekā Putns, kuram ceļojums beidzies traģiskāk. "To nakti, kad guvu kājas traumu, pārlaidu pļavā. Naktī sāka gāzt lietus, un es, raujoties kājās, saplēsu menisku. Ar sāpēm mocījos līdz rītam, tad zvanīju ātrajai palīdzībai, lai brauc man pakaļ. Slimnīcā mani sabaroja ar antibiotikām, uzlika šinu. Kāda sociālā darbiniece ieteica vietu, kur sabrauc fūru šoferi, ar kuriem iespējams nokļūt uz māju pusi.
Nedēļu es nodzīvoju kopā ar šoferiem. Mani tur ļoti laipni uzņēma - baroja, izguldīja, cienāja ar kafiju un arī sāka samest pa kapeikai. Tā es sakrāju naudu interneta pakalpojumiem un paziņoju brālim par savu bēdīgo situāciju. Pēc nedēļas brālis man atsūtīja naudu autobusam un es braucu uz Latviju ārstēt kāju. Gide man vēl autobusā prasīja - kur koferis? Es saku - tas ir viss, kas man ir: kliba kāja, guļammaiss uz pleca un maza somiņa ar pasi."
Kopumā puiši ceļojumu raksturo kā izdzīvošanas skolu. To atkārtot viņi vairs negribētu. Ceļojuma gaitā uzkrātā pieredze ir bijusi ļoti laba. Klaiņojot bez naudas, puiši sapratuši, kā jūtas bezpajumtnieki un cik ļoti var pietrūkt māju. Apkārtējo cilvēku attieksme bija gan pozitīva, gan negatīva. Ir bijuši cilvēki, kas devuši naudu, drēbes, ēdienu un veduši izklaidēties, un tādi autobraucēji, kas gribējuši viņus pie pirmās izdevības notriekt. Visgrūtākais esot bijis zagt. "Mēs ļoti labi zinām, ka to nedrīksti darīt, bet, ja tev nav ko ēst, tad jebkurā mirklī ir jāizmanto izdevība un ēdiens jāpaņem no lielveikalu stendiem. Par to mums bieži arī radās strīdi, jo nevienam jau negribējās iet un zagt." Visu laiku esot tikai trijatā, puiši brīžiem sākuši cits citam krist uz nerviem. "Un kā mēs smirdējām! Kad atbraucām uz Latviju un iegājām veikalā, vienīgais, ko pārdevēja teica, bija - kas tie tādi par bomžiem!".