Ceļš uz Birmu ved caur Taizemi. Tiešo reisu no Eiropas nav. Bangkokā apmetos vienā no Khao San Road viesnīcām. Šī iela ir pazīstama kā ceļotāju centrs, kur var ātri sakārtot vīzas un iegādāties lētas aviobiļetes. Bet, ak vai! Iela ir pārvērtusies kopš te biju pirms vairākiem gadiem. Pārpildīta ar komercbodītēm un tūristu bariem — īsts juceklis!
Daudzos bāros futbola fani no Anglijas un Austrālijas skaļi žūpo. Arī manas viesnīcas peldbaseins aizņemts ar dzērājfaniem. Trokšņa dēļ nevarēju pat lasīt, tālab devos apmeklēt pilsētas atrakcijas. Staigādams apkārt greznajai karaļa pilij, tieku negaidīti apturēts. Pienāk divas glītas meitenes un puisis un jautā, vai es runāju latviski. "Protams," automātiski atbildu. "Bet kā jūs to zinājāt man pajautāt starp tūkstoš citiem apmeklētājiem?!" Esot mani kaut kur TV redzējuši. Paši ir ceļā uz Kambodžu un Vjetnamu. Apsveicu viņus par drosmīgo pasākumu, un ar laba ceļavēja vēlējumiem šķiramies.
TĪKKOKA GLĀBŠANA
Skaistajā Birmas galvaspilsētā Rangunā apmetos Palace viesnīcā pie karaliskā ezera pilsētas centrā. Nākošajā pievakarē, apmeklējot pilsētas lepnumu Švedagona templi, mani pārsteidz tā "modernisms" — lielais tempļa apjoms piepildīts ar neskaitāmām mazām pagodām, katra ievērojama ģimene ierīkojusi savējo. Pievakarē šo budistu svētvietu sāk izgaismot neskaitāmas mirkšķinošas elektriskās ķēdes. Jūtos kā ienācis austrumu Disnejlendā. Ar zeltu pārklātais milzu pagodas kupols un daudzie Budas attēli laistās elektriskās gaismas atspīdumā. Simtiem vietējo ierodas uz lūgšanu, turpat blakus arī ietur vakariņas un tērzē ar paziņām.
Nākamajā vakarā notiek pavisam cita veida pasākums. Ap 200 ielūgtie turīgie pilsētnieki novēro Miss Ranguna ievēlēšanu. Konkurss ir līdzīgs Eirovīzijas priekšnesumiem, papildināts ar 40 staigājošām skaistulēm, kas sacenšas par skaistumkaralienes titulu. Pie galdiņiem viesi mielojas un stiprinās ar dzērieniem. Pa starpu arī es, uzsējis krāšņo Yves Sant Laurent kravati.
Nākamajā rītā, sauļojoties dārzā, veicu vismaz vienu labu darbu. Blakus baseinam pamanu jaunu tīkkoku, kuram trīs metru augstā galotne ieķērusies blakus augošajā kokospalmu čokurī. Gaidu, varbūt vējš atbrīvos. Nekā. Atsaucu dārznieku. Viņš uzkāpj līdz vidum, bet nespēj gūstekni atbrīvot.
Saucam priekšstrādnieku — viņš liek māceklim gandrīz kā pērtiķim rāpties blakus augošajā palmā. Sausie zari lūst — skatoties vien rodas bailes. Es nopietni aizrādu par bīstamību. Saucam viņu lejā. Ko tagad? — žestikulēju ar rokām, jo angļu valodas saprašana viņiem vāja. Varbūt apmest garu virvi ap galotni un no apakšas ar vilkšanu dabūt to vaļā no slazda. Tā arī darām. Ar varenu rāvienu priekšstrādnieks atdod kokam brīvību. Visi priecīgi, jo tīkkoks šeit ir svēts, līdzīgi kā pie mums ir ozols.
KUR PAZUDIS TAKSOMETRS?
No Rangunas lidoju 1000 km uz ziemeļiem līdz zemes vidienei. Nonācis Mandalajā, senās impērijas galvaspilsētā, par 20 dolāriem noīrēju taksometru visai dienai, lai apmeklētu šīs apkārtnes slavenākās vietas.
Vispirms pieturam pie Mingun Paya pagodas. Pašpaļāvīgi atstāju mašīnā sandales, somiņu ar ceļvedi un ūdens pudeli. Templis ir milzīgs, aiziet laba pusstunda to izstaigāt. Iznākot ārpusē pie vārtiem, skatos — kur mans taksometrs?! Laukums tukšs! Apsēžos ēnā un gaidu. Apkārt puiku bars — tie sāk ar mani rotaļāties. Smiedamies pārbauda manus matus, plaukstas, uzacis, ausis. Viens no tiem lepni tur rokā pusdolāra vērtības naudaszīmi, ko nopelnījis no manis par ceļveža lomu.
Paiet gandrīz stunda, vēl sēžu un gaidu. Nekā! Nošķendējos — ak, es vientiesis, un sāku čāpot basām kājām gar šoseju līdz nākamajam krustojumam. Krustceļā gaidu transportu uz pilsētu, pēc 20 minūtēm sāku pagurt, stāvot karstajā saulē. Te uzreiz kāda mašīna strauji nobremzē. Taksometra šoferis izlec no mašīnas un, dzīvi žestikulējot, lauzītā angļu valodā prasa, kur es esot palicis. Biju tik pārsteigts, ka man pat dusmas neradās. Priecīgs kāpu mašīnā, nemaz nemēģinot ar viņu diskutēt. Nodomāju — vīrietis droši vien starplaikā vizinājis citus tūristus.
Tālāk ceļojums notiek pa ūdeni. Kuģojam lejup pa vareno Iravadi upi līdz Baganas tempļa centram. Tās ir divas dienas. Vairākkārt apdzenam tīkkoka baļķu plostus, kas lēni pa straumi virzās lejup. Cits pēc cita upes krastos parādās budistu klosteri ar tempļiem. Kuģa pieturvietās tiekam apgādāti ar svaigiem augļiem, ko piedāvā vietējie, brienot ūdenī blakus kuģim.
Uz kuģa valda draudzīga atmosfēra. Ceļotāji apmainās ar saviem iespaidiem. Bijušais students no Vācijas ar mugursomu kājām ceļo pa Birmu. Izskatīga arhitekte no Francijas pēta vietējo tempļu stila dažādību. Sportisks franču pāris ceļo un uzpērk les belles choces — skaistas lietas, ko ar kārtīgu uzcenojumu pārdod kolekcionāriem Parīzē. Viņi man māca diņģēties. Ja prasītā cena šeit ir 5000, tad vajag piesolīt 3000 un nepiekāpties līdz beigām.
800 PAGODAS
Baganas ostā mūs gaida vietējais transports — zirgu vilktas droškas. Pa putekļaino ceļu kratīdamies nonākam līdz ciematam. Ap to kādu trīsdesmit kvadrātkilometru plašā apkārtnē izkaisītas aptuveni 800 pagodas. Tās tapušas 1000 gadu ilgā laikā. Daži tempļi ir milzīgi, slejoties līdzīgi mūsu katedrālēm, tomēr vairums ir vidēja lieluma un pavisam mazi, turklāt krietni apdrupuši.
Stila dažādība gan pārsteidz. Dekoratīvie ornamenti un skulptūras (pat Višnu tēli) ir radušies dienvidu Indijas ietekmē. Citur sienas rotā ayudar dejotāju skulptūras kambodžiešu stilā. Tikai vēlākos gados dominējušas Budas skulptūras, dažviet pat sēžot rindās pa simts.
Minot nomātu smagu Ķīnā ražotu velosipēdu, četrās dienās cenšos apmeklēt svarīgākos tempļus. Bet to ir tik daudz, ka pat grūtības atšķirt. Tomēr visumā iespaids ir vienreizējs, dzīvojot starp Birmas brīnumiem.