Pirmais bija 1998.gadā, tikai nedēļu pēc laulībām, un kopš tā laika viņi svētceļojumā dodas katru gadu, organizējot svētceļnieku grupu savā draudzē. Tagad vecākiem līdzi nāk meitiņas, septiņus gadus vecā Marija un četrgadīgā Terēze. "Šis svētceļojums bija mūsu laulības pamatakmens, uz kura tika veidota stipra un draudzīga ģimene," saka Sergejs Maksimovs, Šķilbēnu pagasta padomes priekšsēdētājs.
Trīs pāri vienā grupā
"Pirmo reizi svētceļojumā uz Aglonu gājām no Salacgrīvas kopā ar
Rīgas Sāpju Dievmātes Romas katoļu draudzi, prāvesta Andreja
Trapučkas mudināti. 31.jūlijā izgājām, pēc divām nedēļām,
12.augustā, bijām Aglonā. Tas bija mūsu izvēlētais kāzu ceļojums.
Paši bijām tik lepni par to, bet izrādījās, ka grupā bija veseli
trīs jaunie pāri, kas laulājušies 25.jūlijā. Tā bija apbrīnojama
Dieva žēlastība, viņš mums parādīja, lai neesam tik iedomīgi,"
smaida Žanna. Šo desmit gadu laikā Maksimoviem sava izvēle nav
bijusi jānožēlo, arī tie divi citi pāri laimīgi dzīvojot kopā.
Sergejam un Žannai šis svētceļojums nesis arī jaunu pieredzi,
pavisam nesen viņi bija konvertējušies katoļticībā, tāpēc praktiski
mācījušies, ko nozīmē rožukronis, svētā mise, grēksūdze. Pirmos
trīs gadus gājuši no Salacgrīvas, tad radusies doma svētceļojumu
organizēt pašiem savā draudzē. Ne visi varot divas nedēļas veltīt
gājienam uz Aglonu, tomēr, kā atzīst Sergejs, galvenais esot kaut
dažas dienas pabūt kopā, lai izjustu šo savstarpējās mīlestības un
uzupurēšanās gaisotni.
"Svētceļojums ir paraugs, kādā kopībā un mīlestībā mums būtu jādzīvo arī ikdienā, bet daudzu apstākļu dēļ mums ne vienmēr izdodas," saka Sergejs.
Nav bārtera darījums
Šķilbēnu pagasta centrā, Rekovā, aicinājumi uz svētceļojumu bijuši izvietoti jau jūlija sākumā. Tajos sīki norādīts, kas jāņem līdzi, kā jāģērbjas. Žanna uzsver, ka atteikts netiekot nevienam, arī gadījumā, ja kāds nevarot samaksāt dalības maksu pārtikas iegādei Ls 1.50 dienā. "Pulcēšanās pie kopējā galda vairāk saliedē grupu. Protams, ja kāds vēlas īpaši gavēt ar maizi un ūdeni, mēs to neliedzam."
Katrs cilvēks svētceļojumā parasti dodoties ar kādu noteiktu privāto nolūku - lai gandarītu par grēkiem, izlūgtos dziedināšanu, pateiktos, taču, kā norāda Sergejs, nevajadzētu uzlikt Dievam kaut kādus nosacījumus. "Mēs jau neslēdzam nekādu bārtera darījumu - lūk, Dievs, es upurēju savu atvaļinājumu, dod man to un to. Nē, arī šādi darījumi dažkārt izdodas, bet pamatmērķis ir cits."
Spārni nepieaug
Žanna nenoliedz, ka, esot kopā veselu nedēļu, nereti parādoties
arī dažādas nesaskaņas, taču strīdiem parasti sekojot sirsnīga
piedošana un nožēla. Kopīgā lūgšanā un meditācijā cenšas apvienot
gan jaunos, gan vecos. "Nereti jaunieši sākumā grib vairāk tusēt
savā starpā, bet es tad viņus aicinu pie megafona, lai vada
rožukroni. Tie paši jaunieši katru gadu grib iet atkal, tātad viņi
grib kaut ko vairāk par tusiņu," saka Žanna. Šķilbēnu grupā
piedaloties arī luterāņi un pareizticīgie, grupai pievienojas
vairākas čigānu ģimenes no Rīgas. No svētceļnieku rindām netiekot
atstumti arī tie, kuri nav kristīti. "Tas pats Modris, viņš nav
kristīts, arī pa reizei iedzer, bet gājiena laikā viņš saņemas un
nedzer, kāpēc lai mēs viņu nicinātu? Medžugorjes Dievmāte par
neticīgiem sauc nevis tos, kuri netic, bet gan tos, kuri nav
izjutuši Dieva mīlestību! Iet svētceļojumā jau nenozīmē, ka uzreiz
tev pieaugs spārni. Mēs apzināmies, ka esam grēcīgi, bet
svētceļojumā atklājas, kas tu esi. Tur ir tikai viena seja,
patiesā."
Aicina nebaidīties
Sergejs un Žanna vienā balsī noliedz, ka svētceļojums uz Aglonu būtu kāda īpaša fiziska mocība. Protams, viņi nedomā, ka maziem bērniem vajadzētu iet visu garo ceļu, arī Marija un Terēze paejot tikai kādu gabaliņu atbilstoši spēkiem. "Nereti cilvēki baidās iet svētceļojumā, domā, ka tas ir ļoti smagi, ka to dara neprātīgie. Bet īstenībā jau šī fiziskā slodze nav nemaz tik liela, ir mašīna, kas ved mantas. Ja kāds galīgi nevar paiet, var arī gabaliņu pabraukt. Mērķis taču ir viens - Aglonas Dievmāte! Tas ir viens liels mīlestības piedzīvojums!" saka Žanna.