Ģeogrāfiski izdevīgs variants
Juris Karlsons šajā dzīvoklī apmetās pirms laba laika. Viņam
palaimējās, jo toreiz vēl nebija par bargu naudu jāpērk īres tiesības.
Karlsona Rīgas mājvietai esot vēl viena liela priekšrocība — no
šejienes ērti un ātri — tikai pusotrās stundās — var nokļūt līdz
Zosēniem, kur viņš braucot gandrīz vai ik nedēļas nogali.
No priekšnama ieejot viesistabā, šķiet, ka komponists mūs tūlīt aicinās
kāpt uz skatuves. To varētu izdarīt, no kamīna istabas pa kāpnītēm
uzkāpjot telpā, kas līdzinās skatuvei un kur atrodas elegantas Stenway
klavieres. Mājastēvs smej, ka iepriekšējie iedzīvotāji nolēmuši salaist
kopā divus dzīvokļus, bet, kad nojaukuši sienas, atklājies, ka minētie
mitekļi atrodas dažādā augstumā. Rezultātā Jura Karlsona dzīvoklis
tagad iekārtots divos līmeņos. Apakšējā atrodas priekšnams, vīrieša
cilvēkam neierasti plaša, ērti iekārtota virtuve, tualetes telpa un
vannas istaba, kā arī istaba ar kamīnu un guļamistaba. Uzkāpjot pa
kāpnītēm otrajā līmenī, nokļūstam gaišā darba telpā ar klavierēm un
elektriskajām klavierēm. No turienes — plašā viesistabā.
Juris Karlsons smej, ka vientuļam vīrietim šis dzīvoklis varbūt arī ir
mazliet par plašu, it īpaši virtuve, bet, iedomājoties par dzīvesvietas
maiņu, iepriekšējās šaubas jāmet pie malas. Turklāt — uzminiet, kur
vislabāk jūtas draugi, kad sapulcējas pie Karlsona? Nu, protams,
virtuvē!
Iemēģina "uzrunas tautai"
Jurim ir nags uz visām lietām, viņš gan traukus mazgā, gan galdnieka rīkus tur rokās tikpat prasmīgi kā komandē notis.
Perfekti nostrādātās kāpnes uz "otro līmeni" ir paša izdomātas.
Dzīvespriecīgais komponists smej, ka uz šīs improvizētās skatuves viņš
izmēģinot visas savas sakāmās runas un uzrunas "tautai", bet klavieres
te spēlējot reti, lai netraucētu kaimiņus. Komponistam arī pašam
patīkot strādāt "bez lieciniekiem". Parasti viņš uzliekot austiņas un
mūziku atskaņojot uz elektriskajām klavierēm, bet pa īstam izvēršoties
lauku mājās uz pianīno, kas mantots no mammas.
Juris Karlsons savu pašreizējo dzīvokli iekārtojis lēnām un pamatīgi,
remontējot istabu pēc istabas. Tagadējā viesistaba sākumā pildīja
guļamistabas funkcijas, bet "nevarēju gulēt, jo kaimiņš zem gultas
cauru nakti spēlēja". Tagad abas istabas mainījušās funkcijām un ar
komponista miegu nu viss ir kārtībā.
Mēbeles viesistabā mantotas no mātes, prasmīgi restaurētas. "Man ir
labs mēbeļu restaurators." Tās ļoti labi saderas ar gleznām, traukiem
un dažādām piemiņas lietām. Par katru no tām komponistam ir savs
stāsts. Gleznas galvenokārt ir Karlsona iecienītu mākslinieku un reizē
draugu — Jāņa Oša, Jura Toropina, Ilmāra Blumberga, Jāņa Maļecka un
Alekseja Naumova darbi, kuriem precīzi atrasta vieta, un tas šos darbus
dara vēl krāšņākus. Velotrenažieris viesistabā izskatās tikpat iederīgs
kā no mātes mantotie un gadu ritumā draugu sadāvinātie kristāla trauki.
Viņš pats neesot kristāla cienītājs, bet, kā zināms, dāvinātam zirgam
zobos neskatās. Karlsons ar vieglu ironiju bilst, ka "divas reizes mūžā
es visu esmu atstājis, arī savas bibliotēkas, un sācis dzīvi no jauna,
bet pamazām atkal viss sakrājies". Vēl viņš teic, ka "tikai savas
klavieres nekur neesmu atstājis, tās jau ir ap simt gadu vecas un
joprojām ļoti labā stāvoklī". Lai mūs pārliecinātu par klavieru izcilo
skanējumu, komponists braši nospēlē Elgas Igenbergas melodiju, kas
padomju laikos skanēja pa radio, pavadot fizkultūras pauzi darba
pārtraukumos.