Kurā vecumā bērnam atklāt, ka neesam īstie vecāki?

kas iesaka šos gudros padomus???? Pati esmu adoptēta. Nojautu jau sen, bet nu nekādi pat pusaudžu gados negribēju samierināties ar domu, ka neesmu "īstais bērns", tas dzina mazvērtības kompleksos. Kad bija 20 gadi, tad arī konkrēti pajautāju un visu varējām izrunāt kā pieauguši cilvēki. Manuprāt ir muļķīgi no maza vecuma jau ieprogrammēt- Tu neesi mūsu bērns, bet tu esi svešs bērns, ko mēs esam paņēmuši.

Apmēram pirms mēneša raidījumā "Пока все дома" Krievijā pazīstams advokāts Boršķevskis stāstīja, kā viņi ar sievu to pastāstīja saviem diviem no bērnu nama adoptētajiem mazuļiem. Vispirms viņi regulāri kopā ar bērniem braukāja uz bērnu namu un kopā veda turienes bērniem dāvanas. Bērni pierada pie domas, ka ir citi bērniņi, kuriem vecāku nav. Tad kādu vakar, it kā pilnīgi nenozīmīgi - kaut paši ar sievu bija gatavojušiem šīm "šausmām" ilgas nedēļas - uz vecākā puisīša ikdienišķu jautājumu, apmēram, "kad jūs ar mammu bijāt pie jūras?" it kā garāmejot atbildēja "toreiz, kad tu vēl nebiji paņemts no bērnu nama". Baršķevskis bija panikā, sieva gandrīz ģībusi, kas nu būs. Bet dēliņš, neturpinot tēmu, bija aizgājis pie māsiņas un pastāstījis jaunumu viņai. Nākamajā rītā meitiņa klāt un jautā - "vai arī mani paņēma no bērnu nama". Atkal it kā pilnīgi mazsvarīgi - "jā, arī tevi". Meitiņa priecīgi aizskrējusi pie brālīša - " jā, jā - redz' cik interesanti, arī mani".