Aizvirtņi kā vērtība
Silva Linarte lepojas ar nesen Preiļu amatnieku pagatavotajiem logu
aizvirtņiem jeb slēģiem, kas mājas iemītniekus pasargā gan no
ziņkārīgiem skatieniem naktīs, gan no saules svelmes vasaras
dienvidū. Kādreiz Latgalē tos bieži lietoja, tagad tie esot
nepelnīti piemirsti. Aizvirtņi pagatavoti no koka, tāpat kā logu
rāmji un verandas apšuvums. "Tie smukie plastmasas dēlīši gan ir
lētāki, bet nemaz nav tik viegli uzliekami, kā sola. Tagad, kur tik
vien varu, saglabāju dabisko koku, lai maksimāli novērstu skatienu
no tās nejaukās padarīšanas."
Vecās verandas vietā, paklausot Daugavpils arhitektes Ģertrūdes Rasnačes ieteikumam, ierīkota jauna, stiklota veranda, kurā tik labi vasarā uzņemt ciemiņus. Latgales mājās ir pierasts, ka no pagalma puses ir ikdienas ieeja, bet no ceļa puses ir gaņkas jeb svētdienas viesu ieeja, kuru izmantoja lielākos svētkos, kāzās un bērēs.
Koks maksimāli pielietots izbūvētā bēniņu stāva apšuvumā, kā arī mājas grīdu segumā, kur izmantoti priežu koka dēlīši, nolakoti ar matēto laku. Saimniece stāsta, ka tie ir viegli kopjami, nevar salīdzināt ar laminātu. "Mūsu prombūtnes laikā mājā bija skola, visi slieksnīši bija apaļi izdiluši no bērnu solīšiem," smaida Silva, kaut gan, stāstot par dzimtas vēsturi, priecīgā ir tik maz.
Saglabājās krāsns
Silvas Linartes dzimta ir tiešā radniecībā ar ievērojamajiem Latgales pirmās atmodas darbiniekiem, brāļiem Skrindām, garīdzniekiem un literātiem. Stāstu gribas sākt kā pasakā - reiz dzīvoja -jauns, iznesīgs skolotājs, viņa daiļā sieviņa un četras meitenītes, kurām tēvs solīja, sasniedzot pilngadību, rīkot greznas balles. Diemžēl tas nenotika, jo Skrindu ģimeni 1941.gada 14.jūnijā izveda uz Sibīriju. Tēvs tika nošķirts no ģimenes un nošauts, jaunākā meitiņa, 11 mēnešu vecā Mārīte, izsūtījumā nomira no dizentērijas. Silvai liktenis vēl ļāva bērnībā kādu neilgu laiku padzīvot dzimtajā mājā, jo māsiņas Skrindas bija starp tiem izsūtītajiem Latvijas bērniem, kurus Vladislavs Urtāns kā bāreņus atveda uz Latviju. Līdzi paslepus atbrauca arī mamma. Mājā jau bija ierīkota skola, ģimene saspiedās virtuvītē un bija laimīga, taču kāds noskauda, un 1951.gadā Mariju Skrindu kopā ar trim meitiņām izveda uz Sibīriju otrreiz.
"Es te sāku mācīties 1.klasītē, šeit, šinī pašā vietā, kur tagad sēžu, bija mans sols. Kad bija starpbrīdis, es skrēju uz virtuvi paēst, bet, kad nāca kādi svētki, Lieldienas, tad mamma speciāli cepa pīrādziņus un mēs likām to bērnu solos, kuri trūcīgāki. Arī Edgara Rinkeviča, tagadējā valsts prezidenta kancelejas vadītāja, tēta solā. Pieci bērni bija palikuši bez tēva, kad to apcietināja, jo bija pagasta priekšsēdētājs. Puisīši skrēja uz skolu bez mēteļa, bez cepures, zili nosaluši," atceras Silva. No vecās mājas tagad ir saglabājusies 1932.gadā mūrētā krāsns, kā arī viens skapītis no mammas guļamistabas iekārtas.
Atjaunoja kopīgi
Silva Linarte kopā ar nu jau mūžībā aizgājušo vīru Leonardu šo māju atguva, kad Latvija atjaunoja neatkarību. Toreiz te dzīvojuši attāli radinieki, vecs onkulītis un tantiņa. "Mēs sapratām, ka viņiem vecumā gribas mieru un klusumu. Tāpēc, kamēr viņi bija dzīvi, mēs te neko nedarījām, kaut arī daudz zaudējām, jo būtu varējuši visu izdarīt lētāk. Bet mēs kautrējāmies kaut ko pasākt, kā studenti te ar koferīšiem atbraucām un klusiņām mitinājāmies, atstājot Rīgā bērniem dzīvokli." Gan grīdas, gan logu rāmji bija izpuvuši, visu vajadzējis sākt no jauna. Kā atzīst Silva, viņai palīdzējusi visa dzimta, gan tēva māsa Tekla Dubrovska, kura Kanādā nodzīvojusi līdz 102 gadu vecumam, gan māsas un viņu vīri.
"Pat tad, kad viena māsa nomira, viņas vīrs, kurzemnieks, tik
ļoti mums bija pieķēries, ka brauca uz šejieni un strādāja.
Saimniecības ēkas bija sabrukušas, to visu Miervaldis pārbūvēja.
Jau sešos no rīta mūs modina, cik var ilgi gulēt, jāstrādā, pat
mazbērni tika no gultām izdzenāti. Pamazītiņām viss tika atjaunots,
katru vasaru kaut kas viens, vispirms grīdas, tad jumts, tad
apšuvums. Māju var atjaunot tikai ar ģimenes spēkiem, ja par darbu
jāmaksā, tas ar mūsu ienākumiem nav reāli," stāsta Silva Linarte.
Sākumā arī gotiņu turējuši, sivēnus, lai varētu bērniem uz Rīgu
sūtīt produktus. Tagad gan vairs ar saimniecību māksliniece
nenodarbojas. "Šogad es sarunāju, lai kaimiņš apstrādā laukus, tad
viņš iesēja griķus, un tas lauks bija tik skaists, vasarā baltos
ziedos, rudenī sarkanbrūns. Es tā priecājos! Tagad tik vien kā
kartupeļus iestādu un kādas saknes, šogad ābolu bija daudz, nu
atkal ir darbs, jāgriež, jāžāvē, nedrīkst neko aizlaist postā.
Laukos jau vienmēr darbiņš iznāk."
Skaistuma izjūta asinīs
Istabā gaisma spoguļojas baltajās mēbelēs, uz violeta galdauta
uzlikta vāze ar lillā miķelīšiem, savukārt virtuvē uz zila galdauta
šķīvis ar dzelteniem tomātiem. Gluži kā klusā daba.
"Krāsas ir mana spēle, lai dzīve nebūtu tik garlaicīga, es nepārtraukti spēlējos. Ieraugu kādu spilgtu puķi, izvelku krāsainu drapēriju. Tā ir tāda vientuļa cilvēka spēle ar lietām, ar krāsu, katru dienu kaut ko pamainu vietām, lai nebūtu garlaicīgi," skumji smaida Silva. Atceros, ka tad, kad deviņdesmitajos gados viņa bija Daugavpils pilsētas galvenā māksliniece, šī gaumīgā krāsu spēle pamazām ienāca arī Daugavpils ielās.
"Šī tiekšanās pēc skaistuma latviešu sievietēm bija raksturīga arī, kad dzīvojām Sibīrijā. Grūti iedomāties to smago fizisko darbu, ko strādāja sievietes, bet tomēr viņas no taigas nāca mājās ar liliju pušķi. Vietējie cilvēki nevarēja nobrīnīties, viņi jautāja: "Začem nesjote v dom travu?" Kad mamma no Sibīrijas rakstīja vēstules, katrai vēstulei augšā bija zīmējums. Tētis, paralēli darbam skolā, gleznoja, brauca uz Rietumeiropu un pirka gleznas. Mums ir tāds priekšstats, ka tanī laikā Latgalē bija tikai nabadzība, bet tā bija ļoti aktīva. Ja nebūtu bijis karš un šī okupācija, kāda gan tagad būtu Latgale," domīgi saka Silva Linarte.