Mazais svilpis jau ceļā uz Indiju
Trīspirkstu dzenis, šaurknābja pūslītis, riekstrozis, erickiņš, mizložņa, šņibītis, zeltgalvītis, ķerra, mazais dumpis, citroncielava — šādus skanīgus vārdus izlasu lapā, ko ornitologs Jānis Ķuze iedod pirms putnu vērošanas. Tajā atķeksēšu, kuras putnu sugas redzēšu. Dodamies uz Slokas ezeru Ķemeru Nacionālajā parkā, uz jauno torni pie Kaņiera ezera un Dunduru pļavām Tukuma rajonā.
Viņš cērt zibenīgi
Pie ezera sagaida šņācoši gulbji un vaļīgi izgūlies vietējais zivju runcis. Jānis binoklī uzmeklē laučus — melnus, palielus putnus ar baltu pieri. Ja ziema ir maiga un ezers neaizsalst, lauči te arī ziemo. Ja par vēsu — lido uz Centrāleiropu. Varbūt uz Franciju, varbūt Nīderlandi. Reiz ornitologs redzējis, kā Slokā ap 700 lauču slēpās no jūras ērgļa: metušies meldru pudurī, visiem nepieticis vietas, tomēr saspiedušies, un ērglis atkāpies.
"O, baltais gārnis. Nu ļoti smuks!" Jānis dod paskatīties. Skaists un majestātisks. Garu kaklu, rūsganzeltītu knābi un mazu, apaļu melnu aci. Neligzdošanas periodā knābis ir dzeltens, ligzdošanā — tumšs, tikai knābja pamatne paliek dzeltena. "Stāv, sastindzis kā koka dieviņš. Kad pie kājām piepeld maza zivtiņa, viņš zibenīgi cērt. Viņa dziesma ir tāda burbuļojoša grudzināšana." Tepat laidelējas arī zivju gārnis, kura mētelis ir zilpelēks.
Tālāk uz Kaņiera ezeru, kur sestdien atklās jauno putnu novērošanas torni. Pa ceļam izprašņāju Jāni. Gājputni jau nemaz nav dēvējami par Latvijas putniem, jo lielāko daļu dzīves pavada citā zemē. Varot tā teikt, taču "dzimuši jau viņi ir Latvijā. Tieši te viņiem ir viss vajadzīgais mazuļu izaudzināšanai". Diezin kā stārķi izskatās siltajās zemēs? Fotogrāfs zina. Reiz stārķus redzējis Marokā. Tādus paplukušus, knakstījušies gar miskastēm. Ornitologs pieļauj, ka tie pārlidojumā bija zaudējuši spēkus un meklēja ēdamo, taču citiem stārķiem veicas vairāk. Viņi mitinās pie Izraēlas zivju dīķiem. Nu re, tur jau viņi varētu staigāt, krūti izgāzuši. Smokingā, balti stīvinātu krekla krāgu.
Vai ornitologs tic pesteļiem par dzeguzes kūkošanu un naudu? "Vairs jau ne. Tomēr ne visi ir pesteļi, sava daļa patiesības un loģikas arī ir. Piemēram, par stārķiem un bērnu nešanu." Tikai nesakiet, ka stārķi tiešām nes bērnus!? "Nē, nenes gan. Senāk taču bērnus radīja vasaras vidū un bērni dzima pavasarī, kad stārķi atlido."
Brutālā dzilna
Pekstiņus pie malas. Pavīd Kaņiera torņa niedru jumts. Torni atklās šosestdien ar plašu pasākumu. Jānis stāsta, ka tornis tapis ilgi: bijusi birokrātiska bakstīšanās, naudas trūkums, līdz talkā nācis Cemex un to uzdāvinājis.
Kaņierī ligzdo lielākā jūras kraukļu kolonija Latvijā, pie pamales redzamas milzu ligzdas un nokaltuši koki — putnu mēsli ir tik dedzinoši, ka koki nokalst. Tomēr ir kāds putns, kas spēj pievārēt pat jūras ērgļus. Melnā dzilna. Uz kāda pakaltuša koka zara balstījusies ērgļu ligzda, teju pustonnu smaga. Dzilna kalusi zaru tik ilgi, kamēr ligzda nogāzusies. Brutālā dzilna! Viņa kala apzināti? "Skaidrs, ka apzināti. Ne tāpēc, lai gāztu ērgļu ligzdu, bet lai apzināti meklētu sausajā koksnē barību."
Beidzot pieminu savus ceļabiedrus. Ivo un Inese. Īsteni čivinātāji, jo vītero saziņas tīklā twitter. Lai ieliktu tviterī kādu putnu bildi, Ivo pieliek telefonu pie teleskopa acs un caur to mēģina noknipsēt laučus. Bilde sanāk ļoti laba. Jānis pastāsta, ka šādu fotografēšanu nopietni pielieto putnu vērotāji un dēvē par phonescoping. Aizvien populārāka esot arī digiskopija — fotografēšana caur teleskopu ar ziepju kameru.
"Dzirdat to tintin? Tās ir bārdzīlītes," Jānis pavērš binokli. Neizdodas saskatīt, jo putns rosās pa niedrāju. "Reiz te oktobrī agri no rīta redzēju, kā augšup cēlās nakšņojošās zosis. Tā bija burvīga dabas izrāde."
Skaists tracis
Putni ir apbrīnojami. Sakārtoties kāsī, un uz siltajām zemēm vienā vīlē! Lai pārlidotu Sahāru, esot jāpieveic vairāk nekā tūkstotis kilometru, jo nav kur nomesties un baroties. Dzērves spēj aizlidot līdz Marokai, bet jūras zīriņš ziemo Antarktīdas piekrastē. "Un kamēr mazais svilpis aizkuļas līdz Indijai! Tāds ļoti smuks putniņš. Gājputniem nav laika čammāties un gaidīt lidojumam labvēlīgu laiku." Mazais svilpis pošas ātri, septembrī viņa lidojumam ir last call.
Mūsu ceļojums noslēdzas Dunduru pļavās, kur savulaik iztaisnotā Slampes upe nu atkal iegriezta līkumos, lai applūdinātu pļavas un tādējādi rastos dzīvesvieta putniem. Turpat netālu labu darbu padarījuši arī bebri — arī viņu applūdinātajās pļavās putniem patīk. "Kāda vasarās te ir kakofonija! Visās malās tarkšķ un vītero. Skaists tracis!"
Te, Dunduru tornī, varētu arī uzkavēties. Pļavā vērot savvaļas zirgus un cilpojošās lapsas, mežā skaitīt vāveres (vienu redzējām!) un domāt par žagatu, kura gaida Jauno gadu, kad no nobirušajām eglītēm varēs čiept eņģeļmatus un izrotāties. Par tiem eņģeļmatiem — tā nav mana fantāzija. Ornitologs zina, ko runā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.