Miera oāze Igaunijas ziemeļaustrumos

Kādu laiku atpakaļ sanāca ar mazu autobusiņu braukt pa to pieminēto Ziemeļigauniju. Jā ļoti jauka daba. Arī tos lielos kalnus redzējām un vienā pat uzrāpāmies. Iespaidīgi. Stāvai jūras krasts. Bet ar visu to tur tomēr ir kaut kas, kas miermīlīgus tūristus tur nedaudz satrauc. Diemžēl Igaunijai tas apgabals skaitās depresīvais, ja tā var izteikties. Cilvēki vienkārši strādnieki un ar visām no tām izrietošajām sekām. Pat neminēšu kādā vienīgajā valodā viņi tur nospiedošais vairākums runā :) paši sapratīsiet. Ja brauc pa turieni un cenšas izbēgt saskarsmi ar vietējiem, tad ok. Bet dzīvē jau tā nemēdz būt. Braucām cauri vienai pilsētai (neatceros nosaukumu), kas bija burtiski pelēka. Mājas pelēkas, zāle pelēka, elektrības vadi nepierasti resni un ar pelēki. Un cilvēki ar tādām pelēkām sejām un nikni. Izrādās tai pilsētā cementu un kādreiz arī šīferi ražoja. Tur 95% no pilsētas populācijas visi slimo ar tuberkalozi. Es ar būtu pelēks un nikns uz visu pasauli, ja man tā ... Bet vispar ir vērtds aizbraukt, it sevišķi saulainās vasaras dienās. Ļoti skaista jūrmala ar oļiem ... P.s.Narvā tiešām igauņu valoda ir tikai muzejā pie anotācijām :)