Nočurātas grīdas, dzeltenas kupenas

Ir kāds apstāklis, kas to traucē. Tātad svētdien nolēmu ar draudzeni apmeklēt Jūgendstila muzeju. Divi lati ieejas maksa, speciālas čības staigāšanai, filma par jūgendstilu rada lepnumu, ka dzīvoju Rīgā. Pats muzejs raisīja cieņu un apbrīnu, vien gide nezināja ne konkrētu valsti, no kuras atvestas lampas, nosakot – no Eiropas; nevarēja arī iztulkot uz kādas kārbiņas redzamo svešvārdu, līdz kāds apmeklētājs, sadzirdējis manu jautājumu, noteica: "Das Lorbeerblatt – lauru lapa."

Tas nu, Nil un Ainār, ir štrunts salīdzinājumā ar manu pēdējo vaicājumu: "Kur, lūdzu, ir labierīcības?" Atbilde bija īsa: "Mums nav." Būšot, kad izremontēs pagrabstāvu. Turklāt muzejiem tualete neesot obligāta prasība. Kad apvaicājos, kā tad dāmas pašas visu dienu iztiek, viņas atbildēja, ka dodas uz ofisa telpām. Toties mēs varot izmantot WC kafejnīcā iepretim muzejam, tāpēc mums iedeva kafē Sienna reklāmas lapiņas. Esot sadarbība.

„Vai te ir tā vieta, kur Jūgendstila muzejs slēpj savu tualeti," ienākot vaicāju oficiantei un rādīju reklāmu: "Re, man ir nosūtījums!" Oficiante Liene, izrādās, arī saimniece, pasmaidīja. Laikam vienošanās esot nedaudz pārprasta, jo vispār jau tualete paredzēta klientiem, taču ”varat izmantot". Mēs, protams, izlēmām padzert kafiju, jo atmosfēra kafejnīcā bija jauka.

Bet kas tā par alošanos, ka tualete muzejā nav obligāta? Tas ir pirmais, kam jābūt, ja aicina cilvēku barus un pretendēt uz viesmīlību! Piezvanīju uz Rīgas domes Būvvaldi, kur preses pārstāve Kristīne Pētersone pastāstīja, ka MK noteikumi par Publiskajām ēkām un būvēm paredz, ka sabiedriskās ēkās tualetēm jābūt pieejamām. Tātad jebkuram ir tiesības lūgt apmeklēt muzeja vai kafejnīcas labierīcības.

Zvanu muzeja vadītājai Agritai Tipānei, kura paskaidro, ka viesiem ļauj apmeklēt ofisa tualeti, atzīstot – taču ne visiem. Tualetes 1.stāvā tiešām neesot, to iecerēts izveidot pagrabstāvā, pat podi jau iegādāti. Pagrabstāvs gan neesot sākts remontēt, jo līdz ar reorganizācijām: aģentūru un apvienību likvidēšanām, un apvienošanām, naudas trūkumu, darbi atlikti uz gadu. „Mums te viss ir pusratā,” A.Tripāne atzīst, ka situācijas ķīlnieki ir apmeklētāji. Kas notiks sezonas sākumā, ja kopš aprīļa vien muzeju apmeklējuši ap 14 000 cilvēku? Būšot jādomā alternatīvas. Pērnvasar WC pakalpojumu par samaksu esot sniedzis krogs Pastnieks zvana divreiz. Tā saimniece Aiva Ādamsone telefonsarunā pastāstīja, kāpēc „sadarbība” izbeigta. „Ja cilvēki atnāk padzert kafiju un izmantot tualeti – viss kārtībā, taču ne jau trīsdesmit cilvēku grupa stāv rindā tikai uz tualeti. Vienreizēji! Lai arī nolikām groziņu ziedojumiem, pa santīmam iekrita reti. Pēc kādas vāciešu grupas tualetē bija bail ieiet: grīdas nočurātas, papīri samētāti.” A.Ādamsone muzeja vadībai teikusi, ka piestādīs rēķinu par iztērēto tualetes papīru un norādījusi, ka ir nekorekti sūtīt tūristus uz krogu kā tualeti.

Rīgā tūrisma sezona sākusies agrāk nekā ierasts. Līdz ar Live Riga reklāmām. Nil un Ainār, pirms ieguldīt naudu reklāmas kampaņā, derētu padomāt, ko piedāvājat pretim tiem, kuri maksā par lidmašīnas biļeti. Ja vasarā šaurā Rozena iela dvako urīnā, tad ziemā šajā ielā manāmas dzeltenas kupenas. Un neveliet vainu uz suņiem. Pati redzēju, ka darītāji ir citi. Rīgas viesi nav suņi, kuri pacels kāju pie katra staba. Rīgas viesi ir kulturālāki. Viņiem vajag tualetes. Ja vien nepieņem, ka čurāšana kupenā ir kultūratšķirība un eksotika.

Nesen atgriezos no Vīnes, kur pabiju Centrāleiropas tūrisma mesē. Vīnē ir gan publikās tualetes, gan ļoti viegli ieiet kādā teātrī vai kafejnīcā, jo, norādot WC virzienu, personāls pasmaidīs. Bet gadās jau arī, ka tualete nestrādā. Kad aizgāju līdz Freida muzejam, uz ārdurvīm sarkana cedele vēstīja, ka "mums jāatvainojas, jo muzejā pēkšņi aptrūcies ūdens un nevarēs izmantot tualeti", es, protams, muzeju apmeklēju, taču man patika, ka mani brīdina, jo ciena.

Palūgt apmeklēt tualeti var arī Rīgas kafejnīcās, taču bieži vien personāla attieksme ir atbaidoša. Pat pret klientiem. Reiz kafejnīcā pie galerijas Centrs, pērkot saldējumu, pajautāju pārdevējai, kur ir tualete. Man atbildēja, ka nav. Noturējos neko nesakot. Vajadzēja piezvanīt saimniekam un pateikt: „Tad ēdiet savus saldējumus paši un arī kārtojieties paši. Viesus jums, acīmredzot, vajag tikai tobrīd, kad jāpieņem nauda.” It kā jāsaprot jau arī saimnieki - tik publiskā vietā drīz vien kafejnīca pārvērstos par ateju. Tomēr, man negribas saprast un izprast. Man gribas Rīgā justies labi. Par to naudu, ko samaksāju nodokļos.

Rīgai šoziem ir viss. Sniegs, izgaismotas patiltes un bērni, kuri šļūc no Bastejkalna. Rīgai ir Nils un Ainārs, kuriem pavasarī vajadzētu putnubūru vietā uzcirst pa glītai koka sirdsmājiņai. Šurp lidojošajiem viesiem. Vismaz vienu ķemertiņu nolieciet pie Jūgendstila muzeja, lūdzu.