Pirejas osta Atēnās jau labu laiku kā izzudusi skatienam, Blue Star prāmis stūrē arvien dziļāk Grieķijas piekrastes ūdeņos. Agri cēlusies, meita nolūzusi uz manas kreisās rokas, ar labo šķirstu ilustrētu ceļvedi. "Netālu no salas centra pakalna galā redzamas VI gadsimtā pirms mūsu ēras celtā Poseidona tempļa drupas. Pie šī tempļa 323.gadā noindējās imperators Dēmostens, lai nevajadzētu padoties maķedoniešiem," lasu par brauciena galamērķi. Intriģējoši, bet kaut kas nesaskan. Vai gan Grieķijas arhipelāgs būtu tik neizmērojami liels vai mūsu prāmis tik lēns, ka kartē netālu no cietzemes esošā Poras sala sasniedzama vairāk nekā četru stundu kuģojumā?
Uzelpoju, pašas spēkiem uzgājusi atbildi. Pie Grieķijas krastiem dāsni izkaisīto vairāku tūkstošu salu vidū ir divas ar līdzīgiem nosaukumiem. Mēs braucam nevis uz Poru, kā esmu domājusi, bet Paru. Biļetes (25 eiro ekonomiskajā klasē) ir rezervējuši mūsu ceļabiedri. Pasakos Dievam, ka viņu draugu vasaras māja, uz kurieni dodamies maija otrajā pusē, neatrodas vēl tālāk, teiksim, Turcijai piegulošo, bet vēl joprojām Grieķijas teritorijā esošo Dodekanesas salu viducī. Braucot ar kuģi, attālumi patiešām ir iespaidīgi. Pirejas ostā rīta agrumā vērojot, kā vairāku prāmju vēderus pilda automašīnu un cilvēku straumes, nav ne mazāko šaubu, ka Grieķija ir jūras lielvalsts.
PAŅURCĪT MEITENĪTI
Ceļošana ar mazu bērnu tomēr ļoti atšķiras no mugursomnieku tūrisma, kādu esmu piekopusi gadiem ilgi! Tiešais lidojums no Rīgas uz Atēnām un nakts mietpilsoniskā viesnīcā ostas pievārtē — tas tāpēc, lai jaunie pasažieri uzkrātu spēkus prāmja braucienam. Viņi mūsu kompānijā ir pavisam trīs: bez manas pusotru gadu vecās Bellas arī draugu Zanes un Markusa septiņus mēnešus vecais Jāzeps un trīsgadīgais Matīss. Mūsu gaitas ir pakārtotas viņu vajadzībām. Bella tikko sāk patstāvīgi staigāt, bet Matīsa spēja pazust no vecāku redzeslauka ir prātam neaptverama. Visticamāk, ne es, ne draugu ģimene nebūtu devusies Grieķijas odisejā, ja ceļa galā nespīdētu apsolītās vasaras mājas logi.
Pirmajās vakariņās kādā Pirejas krodziņā, ko pēc īsas apskates esam atzinuši par bērniem draudzīgu, mēs, kompānijas meitenes, tomēr padomājam par sevi. Grieķijā esam pirmo reizi. "Grieķu salātus, lūdzu!" pasūta Zane. "Un grieķu vīnu!" papildinu.
Galdā parādās šķīvji ar lielās šķēlēs sagrieztiem sulīgiem gurķiem, saulē gatavinātiem tomātiem, zaļajiem pipariem, violeto sīpolu ripām, olīvām. Virsū — prāvs fetas kvadrāts, apkaisīts ar timiānu, rozmarīnu, raudeni un marinētiem kaperiem. Viss dāsni apliets ar olīveļļu. Latvijā ēstie grieķu salāti līdzās šiem liekas kā bēdīga parodija, visvairāk jau pliekano sastāvdaļu dēļ. Auksta retsina vara krūzē ir kā punkts uz i.
Bella zem galda ir izbirdinājusi vai trešdaļu savas maltītes — uz iesma ceptās vistas ar piedevām, taču krodziņa saimnieks tikai smaida un miedz ar aci. Par grieķu mīlestību pret bērniem (īpaši — tūristu atvasēm) esam jau pārliecinājušies. Kad stundu garajā autobusa braucienā no lidostas uz viesnīcu pārgurušais Matīss palaida kārtīgu bļāvienu, nosodošu skatienu vietā uz mums vērās saprotošas acis. Pusmūža grieķu sieviete, kas nerunāja ne vārda angliski, no rokassomiņas izvilka it kā īpaši šim gadījumam sagatavotu spēli — labirintu, kur jāieripina bumbiņa.
Nākamo bērnu mīļotāju mēs satiekam jau pie viesnīcas. Ļaujot atvasēm pāris minūšu pakomunicēt ar veikala vitrīnā apgūlušos kaķi, kura kažoks kādreiz bijis balts, pat nepamanījām, pa kuru brīdi aizmugurē bija pieslīdējusi iesirma kundze, kas mīļi glāstīja bērnu vaidziņus. Kad Bella sāka nerātni grabināt laikrakstu kioska durvis, caur tām pastiepās roka ar viņas mūžā pirmo konfekti uz kociņa, kas, man par atvieglojumu, gan tika izbrāķēta.
Tā tas būs visu ceļojumu. Kundzes vecmāmiņu gados, atbilstoši grieķu tradīcijām ģērbušās viscaur melnā, ik dienu bužinās manu meitu, neprasot atļauju. Es neprotestēšu. Divdesmitgadīgs puisis — visskaistākais zēns, kādu man gadīsies satikt Grieķijā, — atceļā uz prāmja lūgs atļauju parotaļāties ar Bellu. Mazā draiskule griezīs prom galvu un īdēs: "Mammī, mamī!" Ceļabiedrs Markuss apjautāsies, vai jauneklis negribētu paspēlēties ar saniķojušos trīsgadnieku, bet Zane savilks uzacis: "Nu, Bella, padomā — es gan ietu pie viņa, ja viņš sauktu!" Ne mazāko aizdomu par puiša godīgajiem nodomiem, nekādas iespējas pat iztēlē šo situāciju projicēt uz Latviju.
Kroga verandā, kur ar aizmigušo meitu klēpī paglābšos no lietus, vīrs gados man uzsauks uzkodu šķīvi un aromātisko degvīnu uzo. Kruīza laivu īpašnieks ar draugiem — zvejniekiem, kuru darbadienu izbojājis draņķīgais laiks, ieturēdams maltīti, teiks: "Es nebūtu tevi uzrunājis, ja tev rokās nebūtu bērna. Man pašam mājās ir četri." Ceļojuma galamērķī Paras salā gadīsies, ka pārpildītā restorānā mūs, kas esam ienākušas pēdējās, apkalpo pašas pirmās, turklāt pavārs pienāk pie galdiņa, lai pārliecinātos, ka jaunajai klientei garšo garšvielās lieliski pagatavotā zobenzivs ar plānās šķēlēs sagrieztiem kartupeļiem un ceptiem tomātiem.
Ja godīgi, pāris epizodes tomēr man liks atjaunot modrību un izkrist no madonnas ar bērniņu lomas. Aizelsusies ar Bellu iekāpšu autobusā, kas dosies uz populāru tūrisma objektu. Pasažieri būs ārzemnieki, šķiet, itāļu un britu pensionāri. Neviens no viņiem nebūs iedomājies man palīdzēt tikt galā ar saliekamajiem ratiem, arī šoferis — izņēmuma gadījums Grieķijā — nebūs izkustējies no vietas, tikai pamājis bagāžas nodalījuma virzienā. Toties, mums pārvietojoties pa eju, Bellas virzienā no visām pusēm stiepsies neatlaidīgas rokas. Manā sejā būs erzacsmaids. Arī šīm vecmāmiņām gribas paņurcīt mazu meitenīti. Grieķijā tas ir atļauts. Uz priekšu, dāmas!
Paras lielākajā pilsētā Parikijā iemaldīsimies vecu lietu veikalā. Pārdevēja, uzmetusi ašu skatienu Bellai, paziņos: "Gribu jūs brīdināt, ka man nepatīk bērni." — "Mēs ātri apskatīsimies un iesim," centīšos mazuli atraut no aplupušas porcelāna servīzes. "Jūs esat pirmais Grieķijā sastaptais cilvēks, kam nepatīk bērni," jāatzīst, esmu diezgan apstulbusi. Veikala preces nav tik ekskluzīvas, lai neielaistu te mazuļus. "Man bija smaga bērnība," atbild pārdevēja. Vai man aiz līdzjūtības būtu kas jānopērk?
PALMBĪČAS TIMIĀNS
"Auglīgā, pēc timiāna smaržojošā Para ir trešā lielākā Kiklādu grupas sala. Kopš senatnes tā bijusi slavena ar balto marmoru, kas nodrošināja salas labklājību no agrīnā Kiklādu laikmeta līdz Romas impērijas beigām," pirms izkāpšanas no prāmja sajūsmināta tomēr atrodu vajadzīgo ceļveža sadaļu. Ir apmācies, tūdaļ līs, taču Parikijas panorāma tik un tā ir kā radīta pastkartei. Vienā pusē — senatnīgas vējdzirnavas, kuru spārniem reiz bijis uzvilts audekls, otrā spīd grieķu ortodoksālās baznīciņas ultrazilais kupols. Kalnainajā reljefā satupušas baltas mājas plakaniem jumtiem — Grieķijas salu klasika. Tas viss mums piederēs veselas divas nedēļas, esmu sajūsmā.
Mūsu draugu draugu — beļģu ārstu Filipa un Patrīcijas, kardiologa un gastroenteroloģes, — māja gan nav ciematā, bet kilometrus piecus no tā, līdzās vienai no pludmalēm, kuras grieķisko vārdu aizstājis importētais Palm Beach — Palmbīča. Kā nojaušams, par godu mākslīgi stādītu palmu rindai.
Asfaltēto ceļu nomaina zemesceļš, aiz loga nozib olīvkoku birzs un citronkoki, pilni ar gataviem augļiem. Filipa vadītā mašīna izņem pāris virāžu un uzved mūs kalnā. Lejā ir zilganzaļa jūra. Gar ūdens malu rindojas jau manītās baltās mājas vienādi ziliem logu rāmjiem un durvīm. Virs skursteņiem — Parā tik populārie no metāla izlocītie putni, kas palīdzot regulēt dūmus. Ceļvedī esmu lasījusi, ka jūlijā un augustā salu šausta spēcīgi vēji — par prieku sērfotājiem un nedienām prāmju pasažieriem. No jūnija līdz septembrim, kad nelīst lietus, augstu vilni sit tūrisma sezona. Mēs esam ietrāpījuši pašās nesezonas beigās. Arī maijā un septembrī laiks ir pietiekami silts, bet šurp brauc tikai zinātāji. Mūsu namatēvs Paru vairākas reizes apciemojis tūrista statusā, līdz pirms pāris gadiem viņam ar sievu radusies iespēja no kāda geju pāra nopirkt pašiem savu ligzdiņu — vienkāršu divstāvu ēku ar plašu terasi un tikai pašām nepieciešamākajām ērtībām. Liels ir mans izbrīns, uzzinot, ka šī būve nav vēsturiska, bet tikai 12 gadu veca.
Kaimiņos divas svaigi uzceltās ēkas pieder Filipa draugam un kolēģim urologam un viņa brālim — būvuzņēmējam. To ieturēšanu raksturīgajā celtniecības manierē un krāsās nosaka pagājušā gadsimta Grieķijas diktatora dekrēts. Viņa uzvārdu neatceras pat vietējie. Mūsu namsaimnieki jaunajā īpašumā uzturas labi ja mēnesi gadā. Reizēm tas tiek izīrēts paziņām, ziemā vairāk stāv tukšs.
Nedēļu, kad esam ieradušies mēs, arī beļģu ārsti, iespaidojušies no grieķu ģimenēm Parikijā, kas augu dienu slauka ielu pie namdurvīm vai balsina ēku fasādes, izmanto apkārtnes uzkopšanai. "Man tagad jābūt ļoti labai meitenei, viņam ir aukstais ierocis," nosmej Patrīcija, redzot Filipu iemēģinām tikko nopirktu motorzāģi. Man lielāko pārsteigumu sagādā fakts, ka ar to tiks īsināti... timiāna zari. Biju domājusi, ka šis garšaugs zaļo nelielos, zileņu krūmiem līdzīgos puduros. Izrādās, ne — svaigais aromāts, kas vējo pār Paru, nāk no dzelkšņainiem, savvaļā augošiem krūmiem, kuru netrūkst arī ap Patrīcijas un Filipa māju.
Ar bērniem dodamies un netālo, vientulīgo pludmali, kur var uziet marmora oļus. Lieli cēlā akmens gabali, kas ticis izmantots arī Akropoles celtniecībā, nevērīgi iemūrēti pat žogā ap vienīgo apkārtnes kultūras objektu — Palmu pludmales tavernu. Krodziņš pašā ūdens malā, tāpat kā liela daļa apkārtnes māju, nepieder vietējiem. Tūrisma sezonas ieskaņā krodziņā būs kāzas. Kādu dienu ap to sāk rosīties adrenalīna pilna angliski runājoša ģimene. "Vai tam ir turbo skaņa?" vīrietis gados jautā otram, kas ķimerējas gar viesību dārzā novietoto CD atskaņotāju.
Mums kaimiņos bez citiem beļģiem ir arī francūziete, kura izpelnījusies apkārtējo nosodījumu, būvdarbu laikā piemēslojot viņu teritoriju. Šeit dzīvo arī Šveices pensionāri, kas savukārt nesatiek ar tavernas saimniekiem. Ciema intrigas!
Ielejā aiz šveiciešu mājas slejas vairāki ēku karkasi tukšām logu ailām — gluži kā Latvijas nepabeigtā padomju arhitektūra. Cilvēki būves iekonservējuši, gaidot uz labākiem laikiem, paskaidro Filips. Likumdošana paredz, ka katrā apbūves gabalā vismaz ir jāsāk celtniecība.
Vakarā uzkāpju uz mūsu mājas plakanā akmens žoga, lai palūkotos tālumā. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt Palmbīčas vasarnīcas, kas neslīgst tumsā. Jau tagad tur pastaigājas vieni vienīgi ārzemnieki. Kādu dienu pludmalē tērzējam ar amerikāņu ģimeni — viņu sievastēvs, keramiķis, braucis uz Paru jau 60.gados, citu dienu mani draugi iepazīstas ar Austrijas lielākā grāmatu apgāda bosu, kas sakās nesen saņēmis Daces Rukšānes romāna tulkojumu.
Protams, ir jauki dibināt jaunus kontaktus, līdz ceļiem stāvot siltajā, tīrajā jūrā. Bērni liedagā aizrautīgi ceļ smilšu pilis un medī mazus krabīšus. Taču tūristu geto sajūta ir tik dīvaina! Ja ēdienreizēs nefigurētu Paras brīnišķīgais, lētais vīns, sāļās olīvas vai garšīgais jogurts, varētu pat aizmirst, ka šeit ir Grieķija.
MĒRIJA UN DŽORDŽS
Beļģu ārstu viesu pulks starplaikā ir vēl vairāk pieaudzis. Viņiem pašiem ir divas pusaugu meitas, bet bērni vecumu starpības dēļ neveido idillisku kompāniju. Negribu Bellu atraut no Palmbīčas pludmales, tomēr pēc dažām šeit pavadītām naktīm izlemju ieturēt pauzi, pazondējot Parikijas atmosfēru.
Filips, kas mūs ir paķēris līdzi, dodoties iepirkšanās braucienā, vispirms piestāj pie ēkas līdzās pilsētas pludmalei. U veidā būvētā māja ar izolētām istabām ieskauj plašu zālienu, kura galā ir brokastošanas vieta. 25 eiro par nakti ir pieņemama cena, tomēr šis bezpersoniskais hotelis man atgādina pionieru nometni. "Centrā pie pašas ostas arī ir dažas viesnīcas," saka beļģis. "Es gan neesmu tur palicis, bet vajadzētu būt O.K." Bella nav pētnieciskā noskaņojumā, tālab lēmums jāpieņem drīz.
Parikijas ielas pēcpusdienas karstumā ir tukšas, tikai pie Hotel Parko minūtes attālumā no prāmju pieturas uz veca dermatīna krēsla dežūrē stiegrains, vecs grieķu vīrs. Jorgošs vai Džordžs, kā viņš stādīsies priekšā, mani neglābjami nošarmē. Viņš, tāpat kā visi šeit apkārt, dievina bērnus un iepazīstoties bučo Bellas rociņu. No brūnajām acīm zem sirmajiem uzacu kumšķiem staro neliekuļota sirsnība. Trīs Hotel Parko pavadītajās dienās Jorgošs arvien steigsies man pretī, lai uz otrā stāva istabu palīdzētu uznest iepirkumus un Bellas ratiņus. Viņam līdzi, bērna sajūsmas spiedzienu pavadīts, izskries putnu suns Serba vai kaķis Lara.
Vakaros ostā ienākušā prāmja pasažierus Jorgošs, sēdēdams uz sava krēsla, gaida vietējo puišeļu bara ielenkumā. Bērni viņam līp klāt kā magnētam. Visvairāk es vecā vīra draudzību novērtēju, izrakstoties no Hotel Parko: 20 eiro par nakti izrādās par piecām naudiņām mazāk, nekā noteikusi viņa stingrā sieva Marija, klientiem pazīstama kā Mērija. Taču Jorgošs paliek pie sava.
Ostmalas apbūvē iespiestās viesnīciņas vestibilā manu bildes no viņa kruīzu laivu kapteiņa amatā pavadītās jaunības. Vecumdienu bizness — mazais hotelis gan ir atvērts tikai sešus mēnešus gadā. Man tā arī netop skaidrs, vai kāds to uzrauga nesezonā, kad večuku pāris dodas uz Pireju, kur abiem ir ziemas māja. Mūsu pieticīgā, bet spodrā istabiņa Hotel Parko nav pievilkusies ar neapdzīvotām telpām raksturīgo mitruma smaku. Vakarā, nolikusi Bellu gulēt, es no balkona vēroju ostā ienākošos, izgaismotos prāmjus un Jorgoša siluetu ielas malā. Kad pa ieliņu sāk nākt ļaudis ar mugursomām, viņš izslejas savā krēslā un medī klientus. Grieķu salu loterija!
Mēs nedaudzās dienas Parikijā Bellas dēļ atkal daļēji pavadām pludmalē, kas gan nav tik laba kā Palmbīča. Kad viņa ratiņos guļ pusdienlaiku, staigāju pa akmens plāksnēm izliktajām, šaurajām Parikijas ieliņām vai ielūkojos pēc sauļošanās krēma smaržojošajos kūrortpilsētas veikalos. Blakus vienam no tiem atrodu milzīgu, nezālēm aizaugušu bedri. "Antīkā kapsēta" — vēsta plāksnīte. Pilsētas otrā pusē jau bija līdzīga zīme — "Antīkā podnieka darbnīca". Katru manu mēģinājumu pagriezt Bellas ratiņus Paras arheoloģijas muzeja virzienā mazule izsvilpusi. Man tā arī neizdodas pārliecināties, vai Parikijā ir aizķērusies kāda no izrakumos atrastajām vēsturiskajām Kiklādu marmora figūriņām, kas iespaidojušas moderno mākslu, Pikaso un Henrija Mūra daiļradi un ir izstādītas īpašā muzejā Atēnās.
Jau pirmajā Parikijas dienā mēs tomēr esam izpildījušas reveransu vēsturei: ielūkojušās Ekatontapyliani jeb Simtdurvju baznīcā — Grieķijas vecākajā dievnamā, kas vēl darbojas un ko dibinājusi Bizantijas imperatora Konstantīna māte. Tai ir 99 logi un durvis. Kad tiks atrastas simtās, grieķi atgūšot Konstantinopoli (Stambulu). Milzīga lustra, uz statīviem degošas svecītes — Bella jau nepacietīgi trinas, lai dotos tālāk. Tikai vēlāk atceros, ka aizmirsu uzmeklēt salas svētās aizbildnes Teokistes pēdas nospiedumu akmenī, kurā ieliekot savu pēdu, varot piesaukt laimi.
Nakšņojot Parikijā, katru rītu modina Simtdurvju dievnama zvani — nevis cienīgi, lēni sitieni, kādi no Vecās Ģertrūdes baznīcas caur mana dzīvokļa logiem iespraucas Rīgā, bet ātra un enerģiska mūzika. Lai piedod grieķu pareizticīgie, ritms gan ir tāds kā populārajā bērnu pantiņā: "Namiņš deg, namiņš deg..."
ALA
Pēc īsas atgriešanās Palmbīčā mēs ar Bellu atkal kravājam somas: nevis atpakaļ uz Parikiju, bet uz sauszemes gabaliņu kaimiņos. Andiparas sala, labi saskatāma no beļģu vasaras mājas, ir ērti sasniedzama. Atliek tikai doties uz Palmbīčas ceļa galu, lai reizi stundā kursējošajā autobusā pārvietotos uz zemes ragu Pountu (ja atmiņa neviļ — 1,2 eiro) un tad ar prāmi (0,7 eiro) vienā elpas vilcienā pāršļūktu šaurajai ūdens strēlei.
Senos laikos ceļotāji, kas vēlējušies nokļūt Andiparā, plaši atvēruši piekrastes baznīcas durvis Pountā — tā bijusi zīme pretējā krasta laiviniekam, ka jābrauc pakaļ. Tagad viss ir vienkāršāk. Automašīnu īpašnieki uz prāmja tikko ir noslāpējuši spēkratus, kad jau kāja atkal meklē gāzes pedāli.
Mani vairāk pārsteidz kas cits. Tūrists, kas tikai pa acu galam redzējis Paru, varētu domāt, ka Andipara ir tās precīza, varbūt nedaudz samazināta kopija. Jau, stāvot uz prāmja, acis sameklē ostu un piekrastes restorānu strīpu, vējdzirnavas un balti zilu baznīciņu.
Andiparā, kur nepietur lielie prāmji, tomēr ir objekts, kas nozīmībā var konkurēt ar Simtdurvju baznīcu Parikijā. "Ala — 8 kilometri," sperot pirmos soļus uz salas, acīs baksta ceļa rādītājs. Arī vietējā tūrisma firma ir nosaukta lakoniski — Ala. Aleksandra Lielā valdīšanas laikā atklātā Andiparas ala slavena ar Eiropā vecāko stalagmītu — 45 miljoni gadu — un lorda Bairona atstāto autogrāfu. 1770.gadā Andiparai uz īsu brīdi nonākot Krievijas pakļautībā, daudzi no stalagmītiem un stalaktītiem atdalīti un aizceļojuši uz turienes muzejiem.
Ne izstāžu zālēs, ne dabā līdz šim neesmu redzējusi skaistos ģeoloģiskos veidojumus. 70 metru dziļajā alā nokāpt ar mazu bērnu diez vai izdosies. Mēģinājumu vismaz uzmest acis tās ieejai Svētā Ioanna kalna korē nenožēloju. Krievu valdīšanas beigās 1774.gadā alai līdzās uzceltās baznīciņas patrons visžēlīgi ļauj man ar Bellu rokās mērot kādu ceturtdaļu no ceļa 70 metru dziļās alas iekšienē: sākumā — pa metāla kāpnēm, tālāk — pa klintī cirstiem pakāpieniem. Lejā tūristu grupā kāds sauc "Aleluja!" Akustika te patiešām kā dievnamā. Iespaidīgi, lai arī baisi! Ķeksītis ceļojumu plānā ievilkts.
Antiparā apskatāma arī klasiska venēciešu arhitektūra — pret pirātu uzbrukumiem droša, cietokšņveidīga XV gadsimta apbūve, kuras labāk saglabājusies daļa pat ir apdzīvota. Brūkošās mājas centrā gan nav restaurētas.
Kostam un Marijai piederošā viesnīca Pandrossos piedāvā skatu uz Andiparas vizītkarti — vecajām dzirnavām un baznīcu. Nesezonā 20 eiro.
Uz Andiparas galvenās ielas satikts vācu pāris ar diviem bērniem apgalvo, ka vēl 17.maijā, viņu iebraukšanas dienā, vaļā bijuši tikai pāris krogi. Tagad sala ir kā nosēta restorāniem. Vācieši Andiparu viena gada laikā apmeklē jau otro reizi. Kāda viņu tautiete, padzīvojusi, eleganta kundze, kura allaž sastopama, dzerot vīnu vienā no galvenās ielas restorāniem, šurp brauc jau 25 gadus. "Mana meita šeit iemācījās staigāt," viņa uzrunā mani, vērojot Bellas improvizācijas uz akmens flīzēm.
Prāmis maija beigās katrā reisā izmet krāšņu tūristu buķeti. Diez vai viņi brauc uz Kiklādām Eiropas civilizācijas pirmsākumu meklējumos. Drīzāk jau, lai salu mierā aizdomātos par savām beigām un sākumu.