Lai no Detroitas puses nokļūtu Rīgā, jābrauc pa lielceļu US 23, pa labi atstājot Pēterburgu, Maskavu un Milānu, pa kreisi — Londonu. Pie norādes Riga jāpagriežas pa kreisi, jāšķērso dzelzceļa pārbrauktuve, un Rīga klāt.
Rīga Mičiganā (šī štata abreviatūra ir MI) ir neliels ciematiņš, kas neuzkrītoši iegūlis līdzenumā starp koši zaļiem kāpostu un mazliet dzeltēt sākušiem kukurūzas laukiem. Apstājamies laukumā tūlīt aiz sliedēm. No viena punkta te var ieraudzīt pasta ēku, krogu un divas baznīcas. Tas ļauj izdarīt secinājumu, ka šis varētu būt ciemata centrs.
Karstā sestdienas pēcpusdienā ciemata ielas ir pavisam tukšas. Satiekam puiku uz divriteņa un lielu melnu bezsugas suni. Viņi mūs apskata bez īpašas intereses, jo ir aizņemti ar citām lietām. Puika mēģina savaldīt savu braucamo, suns — turēties līdzi saimniekam. Tādā karstumā tas nenākas viegli.
Ne piemājas zālienos, ne puķu dārzos neredz rosāmies cilvēkus. Pat mauriņa pļāvējus ne. Amerikas laukos vai mazpilsētās piemājas zāliena pļaušana un pēc tam burgeru vakariņas ar aukstu alu ir nedēļas nogales rituāla neatņemama sastāvdaļa. Liekas, šajā pēcpusdienā karstums būs pieveicis visus.
Nolemjam apskatīt vietas, kurās cilvēki laukos mēdz satikties un pārrunāt lietas. Ceļmalas krodziņš Riga Tavern piedāvā good friends, good foods, good times*, bet esam par agru, lai tiktu pie solītajiem labumiem. Pasts sestdienās nestrādā. Veikalus neredz un makdonalda Rīgā nav.
Pavisam nedaudzie braucēji vēlīgi atver mašīnas logus, lai pamātu sveicienus, un steidzas tālāk. Kāds pāris lēnā gaitā riņķo pa galveno ielu spožā, labi koptā 1929.gada Ford Model A un pēc aicinājuma labprāt apstājas, lai parunātos un pozētu fotogrāfijai. Te dzīvojot viņu dēls, kuru gan nav izdevies satikt. Nekāda īpaša mērķa viņu braucieniem neesot. "Tāpat pabraukājam no ciema uz ciemu, bet nav jau nekā daudz ko redzēt — kāpostu lauki vien. Sarkanie kāposti un zaļie," saka kundze, kuras vārdu es aizmirstu pajautāt.
RĪGA BEZ LATVIEŠIEM
Ciemats Riga, ko vietējie izrunā kā "Raiga", uzcelts vietā, kas kādreiz saukts par Papeļu purvu. 1837.gadā te ieradies Rozvels Naits, kurš noskatījis zemi tieši muklājā un uzcēlis pirmo koka baļķu māju. Sākotnēji ciemats nosaukts par Potsdamu, bet 1844.gadā pēc baznīckunga Krenkes ierosmes pārdēvēts par Rīgu. Vārdu "Rīga" Krenke esot uzzinājis no kāda koledžas biedra, studējot Vācijā.
Naits sācis vērienīgu saimniecisko darbību, atjaunojis dzelzceļa satiksmi, nodarbojies ar kokapstrādi, kopā ar dēlu atvēris veikalu un krogu. Aicinājis uzņēmīgus cilvēkus pārcelties uz dzīvi Rīgā. Ap 1853.gadu te sākuši ierasties pirmie ieceļotāji, lielākoties vācieši. Novada vēstures hronika vēsta, ka vietējie indiāņi visai nelabprāt atteikušies no saviem "laimīgajiem medību laukiem", mēģinājuši pretoties laimes meklētājiem no Eiropas un līdz pat XIX gadsimta vidum turpinājuši dzīvot ciemata dienvidu daļā.
Šodien no 1400 ciemata iedzīvotājiem gandrīz puse — 43% — ir vācu izcelsmes, apmēram 9% — īru, pa kādam britu, zviedru, dāņu, čehu, poļu un meksikāņu pēctecim. Latviešu Rīgā nav.
Par Papeļu purva ķēniņu dēvētais Naits bijis lielākais purvainās zemes īpašnieks. Viņš ierosinājis izrakt Lielo Rīgas grāvi, kas ļāva purva zemi pārvērst auglīgos laukos. Šodien Rīga ir viena no lielākajām lauksaimniecības produkcijas ražotājām visā Lenavī apgabalā.
Naits bijis pirmais ciemata miertiesnesis un līdz pat savai nāvei 1860.gada 12.martā pildījis Rīgas pasta priekšnieka amatu. Krietnais vīrs esot bijis dāsns ziedotājs un uzdāvinājis zemi skolai un baznīcai.
TĀS CŪKAS DĒĻ
Tagad Rīgā skolas vairs nav. Mazā skolēnu skaita dēļ to nācās slēgt. Bērni brauc uz kaimiņu pilsētiņu. Toties baznīcas Rīgā ir veselas divas. Un pie vainas esot cūka. Nostāstu par cūku mums izstāsta pie Svētā Jāņa luterāņu baznīcas sastaptā Konija.
Viņa tikko ir uzkopusi dievnamu ātri ieraušas savā lielajā, baltajā apvidus auto, bildēties nepiekrīt, vien skaļi smiedamās izstāsta nostāstu. "Sākumā ciematā bija tikai viena baznīca, bet tad notika tas gadījums. Precīzi nezinu, kā tur bija, bet stāsta, ka kāds izsalkuma vai nešķīstu nodomu vadīts vīrs nozadzis kaimiņam cūku, nokāvis un apēdis. Cūkas saimnieks tā saskaities, ka nav varējis sevi iedomāties sēžam vienā dievnamā ar zagli, un nolēmis celt otru baznīcu."
Konija pastāsta, ka viņiem bijuši arī divi krogi, bet viens nodedzis. Jautājam, kas tā par saldu, lipīgu smaržu, kas laiku pa laikam iesitas degunā. "Tā ir etanola ražotne," atbild sieviete. "To vada manas meitas vīramāte. Viņa tur ir galvenā." Konija gan nezina, cik cilvēku strādā etanola rūpnīcā. Saka, ja vajag, darbu var atrast arī tuvējos ciemos, un piebilst: " Te visi cits citu pazīst un dzīve te pavisam laba." To, ka dzīvei ciematā nav ne vainas, rāda arī statistika. Ģimenes gada vidējie ienākumi — vairāk nekā 50 tūkstošu dolāru gadā — ir augstāki par vidējo rādītāju valstī (41 994 dolāri gadā).
Konija atvadās un parāda ceļu uz kapsētu, ko nezinātājam būtu grūti pamanīt, ja neierauga nelielo uzrakstu ar ielas nosaukumu — Kapsētas iela. Kapsēta atrodas mazā, saulainā pakalnā starp jau pieminētajiem kukurūzas laukiem. Šķiet, tas ir augstākais punkts diezgan vienmuļajā lauku ainavā. Uzvārdi uz kapakmeņiem apstiprina dzirdēto statistiku: Knoblauch, Miller, Kuechenmeister. Vācieši te ir kopā ar īriem, čehiem un holandiešiem. Atsevišķā stūrītī kapakmeņi ar meksikāņu uzvārdiem. Bet vietas kapsētā pamaz, un izskatās, ka pēc laika visi būs kopā. Tāpat kā ciematā.
Ciematā plašuma vēl atliku likām. Katrai ģimenei lepnāka vai pieticīgāka māja, mauriņš un puķu dārzs. Neredz ne daudzdzīvokļu, ne rindu mājas. Bērni var braukāt ar divriteņiem pa visu ciemu, nevis pa negribīgi atvēlētu niecīgu trotuāra gabaliņu. Arī ar kaimiņu būšanām te, liekas, viss kārtībā, un jaunie rīdzinieki nedosies uz citu purvu laimi meklēt.
*labi draugi, labs ēdiens, labi pavadīts laiks