Satiekas zemeņu dobē
ILZES VERSIJA
Abi ar Sandi dzīvojām vienā pilsētā — Cēsīs, bet ne reizi nebijām tikušies. Vienu gadu abi aizbraucām uz Norvēģiju pastrādāt. No agra rīta līdz vēlam vakaram lasījām zemenes un zemeņu laukā arī iepazināmies. Es biju diezgan kautrīga un ierāvusies sevī, savukārt Sandis bija tāds brašais vīrs, baigais izsitējs. Viņš man iepatikās uzreiz, bet nodomāju, ka viņam tāda kautrīga nepatikšu, tāpēc Norvēģijā par pāri nekļuvām. Pēc kāda gada nejauši satikāmies klubā Kabata. Atceros, viņš bija diezgan izbrīnīts, ka es — klusā, kautrīgā Ilze — eju uz klubiņiem. Pēc šīs tikšanās sākām draudzēties.
Mūsu attiecībās ir gājis visādi. Uz brīdi bijām pašķīrušies, pēc tam atkal sagājām kopā. Kā nolēmām, ka jāprecas? Sandis mani jau agrāk bija bildinājis, nometies uz celīša ar gredzentiņu rokā. Tomēr es vēl nebiju pārliecināta un teicu, ka padomāšu. Šoreiz bija citādi. Abi sapratām, ka velk uz vienu pusi un jāpaliek kopā. Šoreiz vienkārši sarunājām, ka jāprecas: "Nu, tu mani precēsi? Jā, precēšu!"
Esmu katoļticīgā, bet Sandis bija bez ticības, tāpēc šogad viņš pusnakts dievkalpojumā Lieldienās nokristījās. Man likās, ka tas ir vajadzīgs, jo pērn biju svētceļojumā uz Aglonu un atgriežoties jutu, ka esam kļuvuši divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki. Es vairāk centos saprast, kas ir īstā dzīves jēga — ka tas ir Dievs un Jēzus Kristus. Sandis to uztvēra citādi.
Apprecējāmies šā gada 5.septembrī. Pirms došanās uz baznīcu Sandis atbrauca pēc manis, un viņam bija mani jāizpērk. Viss notika pēc vecām tradīcijām — sākumā māmiņai piesolīja bagātību, beigās viņa atdeva meitu par savu sirdi. Laulību ceremonija notika Svētās Terēzes draudzes baznīciņā. Pēc ceremonijas meitenītes mums kaisīja ziedlapiņas. Turpat draudzes namā notika neliela pasēdēšana ar mīļākajiem, tuvākajiem cilvēkiem. Vairākas dienas pirms kāzām cītīgi iestudējām īpašu kāzu valsi. Tā kā satikāmies, lasot zemenes, dziesma, protams, bija par zemenēm.
SANDA VERSIJA
Iepazināmies pirms vairākiem gadiem zemeņu vagā Norvēģijā, kur abi bijām aizbraukuši pastrādāt. Esmu cilvēks, kam patīk izcelties, aktīvs un atraktīvs, savukārt Ilze bija ļoti kautrīga, tāpēc sākumā nemaz nepievērsu viņai uzmanību, lai gan kaut kas man tomēr viņā patika. Tuvāk iepazināmies Rīgā, kad nejauši satiku viņu naktsklubā Kabata. No tā vakara arī sākās mūsu draudzība.
Līdz bildinājumam gan pagāja daudzi gadi. Vienu brīdi izšķīrāmies, pēc tam atkal sagājām kopā, jo sapratām — viens bez otra tā īsti nevaram. Ilze ir no cilvēkiem, kas maz runā un daudz domā, savukārt es visu izsaku uz āru. Esam pretstati, tāpēc ik pa laikam abi domājām, ka varam atrast sev kaut ko labāku. Tomēr pat tad, kad bijām pašķīrušies, visu laiku man prātā bija tikai Ilze. Nekad nav bijis tā, ka man patiktu sievietei gatavot visādus pārsteigumus, dāvināt ziedus vai sarakstīties ar īsziņām, bet ar Ilzi ir citādi. Ilzei man visu laiku ir jāizdomā kaut kas īpašs, un nevis tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka pašam gribas.
Šogad septembra sākumā salaulājāmies. Par precēšanos bijām runājuši daudz un bieži. Biju Ilzi jau agrāk bildinājis, bet viņa manu bildinājumu noraidīja. Šoreiz bildinājums nāca spontāni. Kādu vakaru aizgājām padzert tēju, sākām pļāpāt par laulībām un nolēmām, ka 5.septembrī jāprecas. Viss notika pēkšņi — 5.septembris, un viss. Salaulājāmies Svētās Terēzes draudzes baznīciņā, kas atrodas Rīgas Katoļu ģimnāzijā. Agrāk strādāju celtniecībā un piedalījos kapelas būvdarbos. Man ļoti iepatikās tā vieta, tāpēc tur arī salaulājāmies. Kāzu svinības notika turpat baznīcas ēkā tuvāko draugu un radu lokā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.