Sajūsma pirms
Uzzinot, ka nākamajā dienā dodamies izbraukumā uz Fatimu, mūsu viesmīlīgā indiešu ģimene, pie kuras esam apmetušās Lisabonā, uzņem šo vēsti ar sajūsmu. Vienreiz gadā noteikti apmeklēt šo svētvietu — tā ir viena no Vazu ģimenes tradīcijām. Nenogurdināmā un dzīvesgudrā mamma Anna Marija Klāra mirdzošām acīm uzreiz metas meklēt informācijas bukletu par viņai tik iemīļoto svētceļojumu vietu un apsola, ka agri no rīta mums līdzi ņemamajā proviantā uzceps picas. To viņa patiešām arī dara, tāpēc mani mazliet māc aizdomas, ka čaklā namamāte, mūs uz svēto vietu vadīdama un sagatavodama, ir gulējusi vien pāris stundu.
Tēvs Havjērs ir nosvērts kā vienmēr, bet arī viņa acīs redzu atzinību par mūsu nodomu. Mazliet fanātiska entuziasma pārņemtā meita Laura, kura visu savu brīvo laiku pavada vietējā katoļu baznīcā un par ticību ir gatava runāt daudzas stundas diennaktī, daudzsološi liek noprast, ka šis brauciens mūsu dzīvē būs kaut kas ļoti īpašs. Viņas skeptiski noskaņotā un vairāk ar pasaules realitāti saistītā māsa Leila nesaka neko, vien vēro mūsu sejas uz šādiem viņas ģimenes locekļu emociju uzplūdiem. Desmit gadu vecais dēls Jurijs angliski vēl neprot, tāpēc ir aizņemts ar televīzijas skatīšanos.
Nostāsti par redzējumiem
Pa ceļam uz Fatimu uzzinām tās mistisko vēsturi. Runā, ka jau iepriekš pieminētajā datumā Francisko (9), viņa māsa Jačinta (7), kā arī viņu māsīca Lūsija (10) uz lauka esot redzējuši Jaunavas Marijas parādīšanos. Kā parasti ap pusdienlaiku mazie ganu bērni skaitīja rožukroni un kliedēja laiku, no akmeņiem ceļot mājiņu vietā (tagad tur slejas grezna bazilika). Pēkšņi viņi esot ieraudzījuši starojošu gaismu, ko sākumā noturēja par zibeni. Nedaudz izbijušies, bērni jau gribēja doties tālāk, bet tūdaļ sekoja nākamā zibens strēle, un pār mazo akmeņozolu, kur tagad atrodas Parādīšanās kapela, parādījās sieviete. Viņa esot bijusi spožāka par sauli un savās rokās turēja baltu rožukroni.
Starojošā būtne ganu bērniem esot piekodinājusi daudz lūgties, kā arī aicinājusi turpmāko piecu mēnešu 13.datumā tajā pašā stundā atkal ierasties šajā vietā. Paklausīgie bērni darīja, kā likts, un neparastā sieviete trešās parādīšanās laikā viņiem nodeva Fatimas noslēpumus. Pirmais — par elles vīziju, otrais — par Pirmā pasaules kara beigām un Otrā kara tuvošanos. Tos atklātībai darīja zināmus 1942.gadā. Savukārt trešo noslēpumu aizzīmogoja, jo to nedrīkstēja atklāt pirms 1960.gada, un nogādāja pāvestam. Tikai 2000.gadā Vatikāns noņēma plīvuru un atklātībā nodeva arī trešo brīnumu. Tā saturs vēstīja, ka 1981.gada 13.septembrī Pētera laukumā ir paredzēts atentāts pret pāvestu.
Nākamajos mēnešos arvien vairāk cilvēku gāja līdzi bērniem, lai paši ar savām acīm pārliecinātos, vai ganu stāstītais atbilst patiesībai. Pēdējās parādīšanās reizē, klātesot 70 000 cilvēku, mistiskā parādība atklāja, ka ir Dievmāte, un pavēlēja sev par godu uzcelt kapelu.
Līdz ar to pirms tam neievērojamais portugāļu ciematiņš ieguva pasaules slavu un to bieži apmeklē cerībā uz brīnumainu atveseļošanos no nedziedināmām slimībām, pārmaiņām dzīvē un tamlīdzīgi. Iepriekšējais pāvests Jānis Pāvils II Fatimā ir viesojies trīs reizes.
Savādi
Mans pirmais iespaids, nonākot milzīgajā svētceļnieku laukumā, kas izmēru ziņā pārsniedz Svētā Pētera laukumu Romā, un, kurā var satilpt pusmiljons svētceļnieku, ir visai pretrunīgs. Pirmais, ko redzu, ir cilvēki, kas pa marmora celiņu rāpo pāri visam 700 metru garajam laukumam. Pieejot tuvāk, ievēroju, ka uzkrītošais vairums uz ceļiem rāpojošo būtņu ir sievietes nokārtām galvām un svētsvinīgām, sāpju pilnām, sirdi plosošām sejas izteiksmēm. Viņas rāpo arī apkārt Parādīšanās jeb žēlastības kapelai — stiklotai ēkai, kur iekšā un ārā nemitīgi drūzmējas ļaužu masas. Lielais jumts, kas plešas pāri kapelai, dod patvērumu no saules un lietus apmēram pusotram tūkstotim cilvēku. Pa ceļam dievlūdzējas, tāpat uz ceļiem, nopērk ziedus, ko turpat aiz kapelas pārdod.
Nākamo pārsteigumu piedzīvoju, sajūtot nepatīkamu deguma smaku un redzot milzīgu, tumšu dūmu mutuli paceļamies rāmajās un miermīlīgi zilajās Portugāles debesīs. Tuvojoties šai vietai, dzirdu klusinātu ļaužu purpināšanu. Aina, kas paveras, ir atbaidoša. Kapelas aizmugurē blakus informācijas kioskam ir vieta, kur cilvēki simboliski kaut ko upurē — tādā kā melnā krāsns sienā tiek sadedzinātas iespaidīgi garas vaska sveces un dažādas ķermeņa locekļu daļas, laikam veidotas no plastmasas. Redzot, kā sarkanās uguns liesmas aprij tur iemesto roku, kāju, galvu un mazu bērnu imitācijas, spēju vien neizpratnē noelsties.
Cilvēki stāv rindās pie tirgotāju stendiem, kas atrodas mazliet nostatus, un pērk šos cilvēku orgānus, lai iemestu ugunī.
Ticības arēna
Gaišajā, gigantisko izmēru lielajā bazilikā vietas pietiek 9000 svētceļnieku. Nesen uzceltā jaunā baznīca ar brīnišķīgo akustiku ir aprīkota ar gaisa kondicionēšanas iekārtu, preses centru, VIP daļu, trim pazemes kapelām un lielu telpu grēksūdzei. Baznīca ir īsta ticības arēna ar divpadsmit blaukuskapelām un piecpadsmit altāriem, kas atbilst piecpadsmit rožukroņa noslēpumiem. Pirmajā blakuskapelā kreisajā pusē aiz nožogojuma atrodas Jačintas kaps, bet iepretim stāvošajā kapelā — viņas brāļa Frančesko pēdējās atdusas vieta. Abu kapi ir rotāti ar plastmasas, kā arī svaigi grieztiem ziediem. Baznīca viegli, bet intensīvi smaržo pēc liliju smagnējā aromāta.
Svēto statuju rindas, kolonādes, krusti un Marijas skulptūras, bet pāri visam neizprotamais un brīnumainais — tas kā magnēts pievelk daudzgalvaino pūli. Tas viss mazliet reibina. Tāpat kā saule, kas jau paspējusi uzrāpties krietni augstu un karsē pamatīgi. Mana galva džinkst no redzētajām ainām, un apziņa nemierīgi pulsē. Liels un atvieglojošs ir prieks, kad mēs pulcējamies prombraukšanai uz okeānu. Mūsu līderis vēl visus stiprina ar portugāļu sangriju no pieclitrīgas pudeles.