Sirdī - dārznieks. Kāršrozes nesienu
Bet ir jau par izravētu vagu man prieks, ir. Arī par iedegumu, par garas usnes saknes izraušanu, kukaiņu pētīšanu. Zinu, ka šo izlasīs mani vecāki un zvanīs — nu ko, laiks pārlaist acis zemenēm un burkāniem! Pašai taču garšos. Jā gan, turklāt gan finansiāli, gan garšas ziņā dārzeņu audzēšana atmaksājas. Ar laukos audzēto ir tāpat kā ar sāpēm. Kad to nav, tad nenovērtē, kā ir būt veselam. Kad ciemos ieēdu pirktu kartupeli, uzreiz domās slavēju lauku gardos kartupeļus.
Kad pērn īrēju mazdārziņu Torņakalnā, daudzi teica — tev savas zemes laukos trūkst? Bet man gribas zaļumu un zemi biežāk nekā reizi mēnesī. Aizbraukšana līdz maniem laukiem nemaksā maz. Tā nu izīrēju mazu pleķīti, kur pēc darba pasēdēju zem ābeles un aprušināju timiānu. Papriecājos par puķēm. Reizi mēnesī uzcepu gaļu ar draugiem. Kāpēc sēdēt istabā vai kafejnīcā? Ja pērn dārziņā ievācu plūmes un uzcepu plātsmaizi, šogad vairāk audzēšu zaļumus un sasaldēšu. Un vēl kāds labums — mana blogošana par mazdārziņu iedvesmoja kolēģi un šogad viņš īrēs dārziņu. Gluži tāpat kā kaimiņdārza īrniece Baiba, kura dārziņā māca savam auklējamajam dārza darbus.
Pavasarī tomēr manī ierunājas dārznieks: gribas iecirst nagus zemē un kasīt vecās lapas. Reizēm, ejot uz interviju, Rīgas apstādījumos mēdzu izraut tikko izspraukušos nezāli, kas neiederas koptajā dobē.
Rakstiet: [email protected] vai Diena, Mūkusalas iela 15, Rīga, LV– 1004
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.