Sirdī - dārznieks. Melnās mutes sajūta
Savukārt es sēklu plauktiņos neorientējos. Dažkārt kāru aci noskatos uz paciņas uzzīmētajiem burkāniem vai redīsiem un atminos, ka parasti tik glīti neizaug. Tāpēc šogad tincināju Lauru par tomātu un puķkāpostu sēklām. Viņa gan asi nobēra, ka man taču nav dārza un lai liekos mierā. Dārza man nav gan! Biju domājusi, ka laukos mamma kādu vagu man atvēlēs, lai sēju tik iekšā. Tā arī būtu, ja jautātu. Bet par dārznieku, ieliekot stādu vai sēklu zemē, man nekļūt. Pienākumu ravēt, laistīt un vērot, kā aug, izpildīt nevaru, jo ne jau tā raža man svarīga. Varu taču aiziet uz tirgu un no zemniekiem piepirkt visu, ko vajag. Man pietrūkst tā, ko redzēju Laurā siltajās krēslas stundās pērnajā vasarā. Viņa tik dabiski iekļāvās dabas aurā, ka es brīnījos. Joprojām brīnos, ka tik jaunam un pēc dabas kašķīgam skuķim tik mīļa ir zeme. Laurā pulsē kaislīgā ukraiņu sirds. Varbūt tāpēc es brīnos, ka tā var mīlēt zemi. Brīžos, kad karstais temperaments emociju eksplozijās laužas uz āru, viņā mostas alkas pēc tuvības ar zemi. Dažkārt viņa kā bērns, kas zīmē sarežģītu figūru, izbāž mēli starp zobiem un raujās melnās miesās. Varbūt man pietrūkst šīs melnās mutes sajūtas, jo manā dārzā — istabā uz palodzes — ūdenī ieliktie sīpoli zaļo, šķinu un ēdu, uz istabas sienām sazīmētās puķes zied un nevīst, bet īsta prieka nav.
Rakstiet: [email protected] vai Diena, Mūkusalas iela 15, Rīga, LV– 1004
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.