Kafejnīcas viesmīļi viens pēc otra pie mūsu galdiņa tek kā uz Meku, lai tikai palūkotos. Lai neslēpti brīnītos un vienlaikus priecātos, ka jāapkalpo tik skaistas sievietes, kuras runā kādā viņiem nesaprotamā valodā un arī turciski. Viņi lidojot pienes turku kafiju, kūkas un saldējumu.
Un ir jau arī ko redzēt! Visas smaida, ir vēlīgas, dzīvi sarunājas. Visas, izņemot mani, Latvijā mācījušās mūzikas skolā. Visām laba izglītība, amats, ko apguvām Latvijā. Visas runā vismaz trijās svešvalodās. Visas Stambulas latvietes mācās vai jau runā turku valodā. Visas Stambulā ir laimīgas kā sievietes, un to nav iespējams noslēpt.
Beidzot es satiekos ar latvietēm, kuras savu māju vietu jūt Stambulā. Tā kā Turcijā dabūt darba atļauju ārzemniekiem ir grūti, latvietes strādā kā darbinieces dažādu starptautisko organizāciju pārstāvniecībās.
To, ka Stambulā dzīvo ap divi desmiti latviešu, uzzināju Saeimas ārkārtas vēlēšanās, kad devos uz Ankaru, kur ir Latvijas vēstniecība. Stambulā ir Latvijas goda konsulāts un esmu jau to arī apmeklējusi. Toreiz Ankarā jutos mazliet vīlusies, ka reglaments nepieļauj ārpuskārtas cilvēciskās attiecības ar vēstniecības darbiniekiem. Patiešām biju iedomājusies, ka Latvijas vēstniecībā jutīšos kā izredzētā, kā mājās, kur mani kā latvieti gaida vismaz emocionāls patvērums. Tā jau arī bija un... nebija.
Ar jaunajiem vēstniecības darbiniekiem, kuri bija mana dēla vecumā, sarunājos kā darba dienā, kad uz vēstniecību nāk vīzu meklētāji turki, irāņi un vēl citādi un es kaut kā iedomājos, ka latvieši varētu būt īpaši. Viss pēc reglamenta jau bija pareizi - puiši caur lodziņu pasniedza vēlēšanu biļetenus, norādīja vietu, kur svītrot vai piekrustot kandidātus un svinīgi redzēja kā iesviežu biļetenu urnā. Es biju pēc kārtas septītā, kura ieradās Ankarā. Paskatījos sarakstā - visi jauni cilvēki, ap trīsdesmit. Vēstniecības puiši pastāstīja, ka latvieši pat lidojuši no Antālijas kūrorta, lai nobalsotu! Vareni - priecājos par latviešu tik augsto pilsoniskās apziņas līmeni.
Pēc tam, kad biju nobalsojusi, sākās man neaizmirstama saruna, jeb "dialogs ar izmisuma un mazuma garšu" - vēstniecības puiši/darbinieki caur stikla lodziņu vaicāja, es kaut ko paprasīju, mums gribējās parunāties. Man gribējās uzzināt kā puišiem patīk Turcija, kā viņi kā ziemeļnieki jūtas karstumā, ko ēd, vai patiešām te pa Ankaru braukā paši pie stūres, jo tas taču ir dzīvībai bīstami! Prasīju vai te ir viņu dzīvesbiedres, jo, sasodīts, man gribējās parunāties latviešu valodā! Bet viņiem cilvēcīgi gribējās zināt kā man iet, vai rakstu grāmatas, ko daru ikdienā, kā man iet ar turku valodas mācīšanos, vai esmu sastapusies ar latvietēm Stambulā? Puiši arī cilvēcīgi atzinās, ka klusībā uz vēlēšanām vēstniecībā gaidot mūsu slavenību - Kasparu no basketbolistiem, kurš spēlē Ankarā. Būtu gatava ar vēstniecības darbiniekiem dzert turku tradicionālo tēju melna palikdama, jo man kā latvietei gribējās parunāties latviešu valodā...
Taču par to, ka Otto Ozola vārdiem sakot "Latvieši ir visur" zināju jau ierodoties Stambulā. Biju lasījusi blogu, kur bosforazvaigzne stāsta kā viņai iet. Varbūt tieši tāpēc, ka bija šis blogs, latvietes savā starpā vispirms sazinājās ar blogeri Inutu Pupiņu, atlika tikai saorganizēties un satikties.
Visādi mums te iet, stāstīja Inta, kura pati dzīvo Stambulā piecus gadus, runā turciski un pazīst tās latvietes, kuras ieprecējušās agrāk: "Turki precas ar ārzemniecēm tāpēc, ka mēs esam citādākas. Latvietes var visu un arī dara visu pašas savām rokām." Inta stāsta, ka lielāko tiesu latvietes te dzīvo mājās, audzina bērniņus, viņām nav jāstrādā, jo vīri nodrošina, un viņa zina tikai vienu divas latvietes, kuras pašas pieņēmušas musulmaņu sieviešu ģērbšanās un ielakatošanās tradīciju. Intas vīrs Latvijā apmeklēja trīs nedēļu latviešu valodas kursus un runā latviski.
Ir viena lieta, ko kafejnīcā sanākušās latvietes gandrīz nerunājām. Par vīriešiem. Jo ar tiem Stambulas latvietēm viss ir kārtībā. Laimīgas sievietes var atpazīt uzreiz - viņas nestāsta par vīriešiem, ja tie viņām ir labi. Kurai ir draugs/vīrs, tās dzīvo emocionālā apmierā, laimībā un gādībā.
"Šausmu runas par turkiem kā apspiedējiem rodas no Vācijas, kur sabraukuši lielāko tiesu kurdi, kas paģēr tradicionālo "sieviete lakatā sēž mājās" cietumrežīmu," stāsta Sandra, bet turki ir kolektīvisma tradīcijās audzināti vīrieši, kuri gādā par savu ģimeni, sievu, lai ir stabilitāte - lai viņa būtu laimīga, papildina meitenes.
"Pilns ledusskapis ir turku ģimenēs pirmais likums! Kā es atteikšos, ja mans vīrs pats gatavo?"
"Mans vīrs pateicas rītā un vakarā tam Latvijas vīrietim, kuram es pēc septiņiem kopā nodzīvotiem gadiem biju apnikusi... Es viņam esmu pilnība."
Mēs apmaināmies ar grāmatām latviešu valodā, bet vēl nezinām, ka satikšanās beigās vienosimies, ka varam veidot latviešu kori. Sanākšanas beigās pēc nofotografēšanās paņēmām vēl pa vienai tējai, jo negribējās šķirties, runājām, ka vajadzētu aizšaut kopā uz Prinča salām ekskursijā un ka novembrī jānosvin Latvijas dzimšanas diena.
:))
Vēsturnieks
Vuarzazi