"Visiem mūsu draugiem ir ģimenes ar bērniem, un jau pa otram lāgam bērnus laiž pasaulē. Kad ejam kopā uz kādu pasākumu ar viņa draugiem, tur vienmēr ir līdzi bērni. Saku draugam, ka arī es vēlos bērniņu, bet viņš teic, lai nomierinoties, ka viņš tagad nevēloties. Starp citu, šī saruna turpinās jau divus gadus, taču bez rezultātiem. Es pilnīgi naktīs murgoju par bērniņu, kas man varētu piedzimt, un no sirds apskaužu citas māmiņas...
Vēl viena no atrunām, kas izskanējusi no mana vīrieša: es nevēlos, lai mans bērns piedzimtu ārlaulībā. Taču neesmu saņēmusi arī ne mazāko mājienu, ka vajadzētu precēties… Nesaprotu, kāpēc viņam ir tik kategoriska nostāja pret to. Naudas problēmu mums arī nav, abi strādajam labi atalgotu darbu. Atceros, kad iepazināmies, viņš man teica, ka vēlētos vēl vienu bērnu, bet tagad jau domas ir mainījušās. Vismaz kaut kāda cerība man, protams, ir, jo viņš teic, ka principā bērnu vēlas, bet ne tagad. Es vairs nezinu, ko domāt, ko darīt, jo pati ļoti vēlos bērniņu. Esmu pat esmu gatava noiet līdz tādai situācijai, ka palikt ar viltu stāvoklī, izšķirties un audzināt vienai bērnu. Nezinu, cik ilgi lai gaida no viņa šo soli..."