Tur, piemēram, bija aina, kā ukraiņu zemnieki rīkoja gastronomiskas dzīres (PSRS laikos – tautai dzīres?) un kāds, pieņemu, jautrs šļahtičs ar acīm izbolīja no milzu grāpja apetītlīgu vareņiku, ar skatienu apvārtīja to krējumā un tad ar domas spēku nosūtīja sev mutē. Desmitiem vareņiku kā tādi kucēni plunčājās krējuma ezerā – pļokt, pļokt – un tad – žviukš! – un ņammm, un vēderā bija.
Bet reālajā dzīvē skolas kopgaldā es ienīdu divas «bļodas». Man aizdomas, ka citi arī – klimpas un piena un dārzeņu zupu, ko nez kāpēc servēja ar kumāsiņu sālītas siļķes. Vēl tagad, atceroties glumos ēdienus, metas nelabi.
Tādēļ viss klimpveidīgais man kā riebuma plīvurs vilkās līdzi ilgi, ilgi, līdz studiju gados noprovēju īstus Sibīrijas pelmeņus un vēlāk – pelmeņa itālisko variāciju ravioli ar rikotas un maskarpones pildījumu. Par Sibīrijas pelmeņiem – kursabiedram Toļikam vecmāmiņa tos, sasalušus ragā un iespundētus maisā, uz visu ziemu sūtīja ar Transsibīrijas ekspresi no pašas Murmanskas – teju 5000 km, «lai puikiem būtu ko ēst». Un šie pelmeņi bija absolūti dievīgi! Tikai glabāt maisu nācās uz balkona.
Te viena «paviegla» recepte, kuras rezultātu nesmādēs niķīgi skolasbērni.
Vajadzēs 0,5 kg kviešu miltu, 16 olu baltumus, sešus dzeltenumus – tādai patreknai mīklai, kas gatavību iegūs tikai pēc divu dienu nostāvēšanās ledusskapī (obligāti jāparūpējas, lai mīklai klāt netiek citu produktu smakas). Nu varat ķerties klāt mīklas pīrādziņu – pelmeņu – ravioli veidošanai, kas ir jautrs process, it sevišķi, ja tajā iesaistīti visi ģimenes locekļi. Pašgatavotu ēdienu taču reti kurš atsakās ēst! Lūk, kā psiholoģiski apstrādāt kaprīzo jauno paaudzi, kas uzturā visbiežāk lietotu makdonalda neveselīgos draņķus. Pietiek sarīkot ģimenisku pelmeņu – ravioli veidošanas pārtiju, un, kas zina, varbūt atvase sasapņosies kļūt par skulptoru?
Nekur tak nav teikts, ka ravioli pelmenim jābūt četrkantīgam. Tas var būt miniatūrs plācenītis, desiņa, pelmenītis, bumbiņa... Galvenais – pildījums. Tam derēs veikalos nopērkamās itāļu, šveiciešu, pat Igaunijā (!) ražotās rikotas un maskarpones apaļās kārbiņas.
Ravioļu vārīšanas noslēpums ir temperatūra katlā – pusotru minūti tie jāvāra verdošā ūdeni ar burbuļiem, bet četras – knapi vārošā (itāļi šo fināla procedūru sauc par ravioli peldināšanu).
Visbeidzot – sablendējiet dzērvenes ar cukuru. Ar šo smaržīgo, svaigo un vitamīniem dāsno putriņu aplejiet itāļu ravioļus un atcerieties Gogoļa Vakarus ciematā Dikaņkas tuvumā. Sāciet bolīt acis. Pļoktpļoktžviukšņammmm!