Vecumā kļūstam laimīgāki

Vecumā tiešām kļūstam laimīgāki, jo sevišķi tad, kad vēl astotajā gadu desmitā jāstrādā, lai vilktu kailo dzīvību (ar samazinātu pensiju par 70%)+niecīgu atalgojumu par darbu). Tāds prieks , ka varētu to dāvināt arī tiem, kas naktīs pieņem lēmumus (sevišķi svarīgus), bet pa dienām tikai vāvuļo kaut ko nesakarīgu. Prieks, prieks un vēlreiz prieks un laimes pārpilnība!

Tiesa, tiesa! Es jūtos daudz labāk nekā jaunībā, kad uztraucos par visādiem niekiem, mulsu, sarku, nezināju, kur rokas likt un vispār dzīvoju dziļā bēdu ielejā. Neparko negribētu atgriezties savos 17 gados. Novecošanai ir tādas priekšrocības, ka pāris grumbas par tām nemaz nav liela maksa. Cerams, ka veselība nepievils (tfu, tfu, tfu!).

Nu re kā! Un es jau sāku domāt, ka ar mani kaut kas nav pareizi ,ka ar katru gadu jūtos ar vien labak! Drīz būs 60, bet labsajūta kļūst ar vien lielaka. Kad atceros tos stresus un kreņķus ,kurus izjutu agrāk un tagad lasu citu interneta komentāros... Galvenais nesabojāt veselību ar nepareizu dzīvesveidu jaunībā un , tad ir forši!