Pelēkbrūnas zemes klajumi, zila jūra un rotaļu lego klucīšmājiņas. Pat vēl nenolaižoties, aiz lidmašīnas loga jau, šķiet, dzirdams, kā šajā tuksnešainajā vietā, kur smiltīs kā linu lindrakā neiederīgi zīda ielāpi ietupinātas Hurgadas tūristu viesnīcas ar lagūnām un baseiniem, auro pavasara vējš. Te, klajumā, vējš spēj ieskrieties un triekties pret nobalsinātajām sienām tā, ka tuksneša smiltis ar sīkajiem akmenīšiem nograb un sāpīgi dzeļ kailās kājas. Vējš, šis visur esošais nesavaldītais Ēģiptes dievs, mūs nepatīkami pievils arī atceļā, diennakti gaudodams kotedžas jumtā pie Sarkanās jūras. Brr, te dzīvot es noteikti negribētu…
Mūsu galamērķis nav kūrorts, bet Asuāna. Pēc Tunisijas baltā un maigā smilšu tuksneša Ēģiptes skarbās, zobainās, pelēksārti brūnās tuksneša klintis ir vilšanās — kā Ziemeļāfrika var būt tik atšķirīga!? Spriežam, ka Holivudas filmas, kas galvenokārt uzņemtas Tunisijas skaistajos smilšu kāpu klajumos, radījušas klišeju, kādam jāizskatās tuksnesim. Tagad stundām ilgi braucam cauri brūnām klintīm, kur no smalksmilšu maiguma nav ne vēsts. Par civilizācijas klātesamību Hurgadas tuvumā tuksnesī liecina regulāros attālumos izgāztās atkritumu čupiņas. Senākās no tām vējš jau apaudzējis ar smiltīm un tajās saauguši nīki dzelkšņainie tuksneša krūmi, kuru sēklām šajos klajumos beidzot bijis, aiz kā aizķerties. Tālāk gar ceļa malu kā dīvainas čūskas vai mistiskas ķirzakas dažviet vīd vien saplēstu autoriepu sloksnes. Ne palmu, ne krūmu, ne kamieļu, kur nu vēl citu dzīvu radību saskatīt — tikai smiltis un klintis.
MUBARAKS BUGENVILIJĀS
Pēc četru stundu ilga vienmuļa brauciena pa tuksnesi un skarbajām klintīm pēkšņi — zaļums! Sulīgs kā Ilzes Avotiņas gleznās, spilgts un spirgts. Liekas, pat gaisā jūtams, kā dzīvības sulas plūst pa palmu lapām un zaļajā lucernā, kviešos ar garbārkstainām vārpām, cukurniedru varenajos stublājos. Kā tuksnesis pārvērtās zaļojošā oāzē, pat nemanījām. Tas notika pēkšņi ceļā pie Luksoras jeb senajām Tēbām. Kāda valgme acīm! Ja senajiem ļaudīm arī pavērās šāds skats, tad ir skaidrs, kāpēc Tēbas sauca par bagāto pilsētu arī senatnē — ne tikai ar zeltu un tempļu bagātību, daudzajām augstdzimušo pilīm, no kurām esot atvasināts iekarotāju dotais vārds pilsētai — Luksora jeb pils.
Un tad atkal — kāds krāšņums! Ceļu ieskauj bugenviliju ziedošie krūmi, kuros kā partizāns paslēpies Ēģiptes prezidents Hosnī Mubaraks. Pareizāk — ik pa simt metriem liels viņa portrets ar un bez saulesbrillēm, smaidošs un bargs, viesmīlīgs un gādīgs. Mūsu "ai!" ir veltīts sārtajiem, dzeltenajiem un baltajiem ziedu krūmiem, nevis prezidentam, kurš ceļā pavadīs kā visuresošs tēvs. Liekas, ka daba ar šiem it kā tieši no krāsu paletes izkāpušajiem ziediem šaurajā auglīgajā Nīlas krastā kompensē milzīgā tuksneša
kailumu un skarbumu. Tāpat kā ar zaļuma sulīgumu augos. Daudzi no tiem, ja pieskaras, nebūt nav maigi, bet asi kā žiletes. Un ziedi nesmaržo.
Cukurniedres zemniekiem ir iztikas avots. Tās nopļauj un vagonos sakrautas ved uz tuvējo Komombo pilsētas cukurfabriku pārstrādei. Lauciņos palikušos salmus zemnieki arī te, kā Latvijas kūlas dedzinātāji, vienkārši nosvilina, melniem dūmiem kūpot zilajās debesīs. Bet Komombo cukurfabrikas varenie dūmeņi rada tādu smogu, ka, braucot laivā pa Nīlu, jau kilometriem tālu šķiet — izcēlies liels meža ugunsgrēks.
PUTNU PARADĪZE
Ar mazu kuterīti pukšķinām pa Nīlu uz Fīlas templi, kas pēc Asuānas dambja uzcelšanas no savas vēsturiskās vietas pārvietots uz salas. Te ir senās Ēģiptes sākums — Augšēģipte, pirmais ūdenskritums vai gandrīz 11 kilometru garas Nīlas krāces, kuru granīta bluķi jau senlaikos nebija pārvarami laivām un kuģiem. Pēc dambja uzcelšanas ūdens līmenis gan ir cēlies, bet lielo tūristu kuģu ceļi pie Asuānas beidzas. Te klintīs vēl redzamas senās ūdens mērīšanas zīmes, kas ļāva faraoniem noteikt, cik lielu nodokli prasīt no pavalstniekiem. Ja Nīla bagātīgi pārplūda, būs laba raža un — jāprasa augstākas nodevas.
Biezie, asie, necaurejamie krūmi, gandrīz trīsmetrīgās niedres nepārtraukti čaukst, ņudz, kustas un švīkst. Liekas, ka simtiem neredzamu peļu kustina sauso zāli un zarus, taču tie ir putni. Te sāku izprast ornitologu Māri Strazdu, kurš viena stārķa dēļ gatavs triekties uz Āfriku. Paradoksāli — šī tuksnešainā un karstā, it kā nedzīvā zeme Nīlas krastos pārvēršas putnu paradīzē. Zvirbuļu bari dzelkšņaino mimozu krūmos, žubītes un cielaviņas palienēs un savvaļas akācijās — tie ir mums atpazīstamākie putni.
Garām kā Ēdenes vīzija aizslīd Asuānas botāniskajā dārzā vai no visas Āfrikas savāktās palmas, magnolijas, mimozas, akācijas. Neredzam vien kailo bambaku — tādi vareni koki bez nevienas lapas, bet ar ķiršsarkaniem pamatīga vīna kausa lieluma tulpjveidīgiem ziediem izbrīnīja skvēriņā pie viesnīcas Asuānas centrā. No šā koka gatavojot sērkociņus, saka gids.
Aiz līkuma Nīlas krastā pēkšņi iznirst liels koks, kas no tāluma mums, civilizācijas samaitātajiem, liekas pilns ar vēja sapūstiem baltiem plastmasas maisiņiem. Taču nē — tie kustas, ceļas spārnos, krīt pie ūdens. Tie ir ibisi — par stārķi mazāki gārnim līdzīgi putni, kura tēls iemiesots arī seno ēģiptiešu gudrības un zināšanu dieva Tota veidolā. Šie Nīlas palieņu pļavu mednieki mūs pavada visas ceļojuma dienas, uzmanīgi bradājot pa ūdens appludināto zaļumu un atļaujot sev cieši pietuvoties arī cilvēkam. Liekas, putni te daudz nebaidās no cilvēkiem, jo ļauj sevi aplūkot gandrīz divu roku stiepiena attālumā. Ibiss, man par pārsteigumu — tikai brūnais, kā rets ieceļotājs novērots arī Latvijā. Tā vēsta putni.lv.
Kāds cits ūdensputns, kuram knābis ir kā milzīga līka maisu lāpāmā adata, gluži kā tauriņš, spēj uz vietas vibrēt virs ūdens kuterīša tuvumā. Tā vibrēdams un uz kaut ko mērķēdams, tas atgādina lielu biti. Rāmo idilli, slīdot pa džungļiem un baudot apkārt ņudzošās dabas kņudinošo tuvumu, pārtrauc nez no kurienes uzradies nūbiešu puika, kurš mazai silei līdzīgā laiviņā, ar rokām airēdams, strauji taranē mūsu kuterīti un, saulē mirdzot ar hennu nokrāsotajiem oranžajiem nagiem, stingri iekrampējas kuterīša sānos. Motora pukšķināšanu pārtrauc kaujas saucienam līdzīga gari stiepta dziesma, kas, protams, ir domāta ceļotāju maku atvēršanai. Dziesma negrib rimties, un ir skaidrs — ja gribi klausīties putnos, atvadies no vienas ēģiptiešu mārciņas.
Bet Latvijā reto pupuķi tā arī neieraugu, lai gan tie bija ielidojuši mūsu viesnīcas pagalmā. Kaiva tikai paspēj iesaukties: "Re, kur pupuķi!" Un prom tie ir.
GEKONI UN SKARABEJI
"Lai viņš iet prom! Es nespēju ēst!" Inta ir pikta Luksoras viesnīcas restorānā, kur vakariņojam. "Viņš", precīzāk — viņi ir gaišās un teju caurspīdīgās ķirzakas gekoni, kas skraidelē pa restorāna griestiem un skatās mūsu šķīvjos. Varbūt tāpēc, lai mēs nepievērstu uzmanību jau slavenā dabas pētnieka Džeralda Darela aprakstītajiem radījumiem, viesmīlis nededz vis elektriskās spuldzes, bet uz galdiņiem sveces. Tās deg negribīgi un blāvi. Ķirzakas tomēr nekrīt šķīvjos un pa griestiem kustas varen ātri, mūs vērojot ar melnām kaviāra actiņām.
Ķirzakas te vispār ir veiklas, tās vien nočab krūmos un neļaujas ziņkārai pētniecībai. Tuksnesī dzīvo arī pasaulē veiklākais dzīvnieciņš drakons, kurš sastindzis var stundām stāvēt, bet tad vienā mirklī jau būt simtiem metru tālu.
Veiksmīgāko tikšanos šajā ceļojumā man tomēr sagādājusi Nīla. Tie ir divi skarabeji, ēģiptiešu veselības un bagātības simboli, kuri agrā rītā lēni čāpo zem palmas varenās upes krastā. Skarabeji, tāpat kā skudras, veidojot pūžņus, kas esot viena no trim drošajām liecībām, ka tuksnesī dziļi pazemē šajā vietā ir ūdens. Fotoaparāta mūsu tikšanās mirklī līdzi nav, un melnās vaboles aiziet savu prātīgo ceļu, kā to darījušas jau tūkstošiem gadu.