Redzēt Trabzonu un Melnās jūras piekrasti man ļoti gribējās, jo pavasarī reģiona izstādē Stambulā, ko var nosaukt par tautas sasniegumu izstādi, ļoti iepatikās gan apģērbu raksti, gan tautas celtniecības metodes. «Redziet, kā zemnieki pasargāja savu ražu no pelēm?» norādot uz īpašiem izvirzījumiem pie klēts pakšiem virs pāļiem uz otro stāvu, man rādīja gids. Peles, lienot pa pāli uz augšu, atduras, netiek iekšā pie krājumiem. Toreiz nodomāju, cik līdzīgi tie ir tā sauktajiem babiloniešu velna slazdiem, kas bija izplatīti austrumos – tie bija ar buramvārdiem vai buramzīmēm apzīmēti terakotas trauki, lai aizdzītu ļaunumu; traukus apgāza otrādi un ieraka zem māju un ēku pamatu četriem stūriem, ticot, ka burvja spēks pasargā no dēmoniem, lāstiem un ļaunas acs. Atbildi atradu, un kalnos gani atzinās, ka tā ir taisnība, bet ar to viņi skaļi neplātās.Ar draugiem braucām pa kalniem, un, zinot manu ķertumu uz laukiem, Temels apsolīja izrādīt pārsteigumus viņa bērnības pusē. Līkumojot pa serpentīna ceļu, braucām arvien augstāk un augstāk uz yayla. Jajla ir kalnu vasaras ganības, vasaras mājas, vasaras ciemi, kur gani lopus pavasarī uzved ganībās. Vasarnīcas pašiem ganiem ir vienkāršas, uzceltas no dēļiem, pirmajā stāvā tiek nometināti lopi, otrajā dzīvo gani ar ģimeni. Oktobra vidū gani jau lēnām gatavojās ar lopiem doties lejā uz ieleju.Kalnu nogāzes sastādītas ar lazdām, un augustā ar visām ģimenēm turki ierodas savos īpašumos riekstot, pārnakšņo mazās mājiņās, kas satupinātas pie kalniem kā bezdelīgu ligzdiņas. Agrāk saziņas valoda kalnos dzīvojošajiem laziem bija svilpošana, valoda, kurā kā ar Morzes ābeci var nodot ziņas. Tagad to lēnām izspiež mobilie tālruņi. Taču joprojām pie kalnu ceļu malām ierīkotas īpašas uzpariktes – novilktas dzelzs tauvas. Lai mantas nebūtu jānēsā pa stāviem kalniem, tās ieliek grozā un ar tauvu palīdzību uzvelk līdz pašām namdurvīm.Kad mēs stāvējām apaļā kalna virsotnē un puišiem par prieku ieturējām maltīti, cauri mēteļiem vēji vilka svilpodami, es sildīju rokas uz mašīnas pārsega. Biju pazaudējusi cimdus, man sala. Piedzeramais bija tikai airans (auksts kefīrs). Uz pārsega bija servēts tipisks turku mielasts: siers, olīvas, labi daudz maizes, kas sagriezta lielos gabalos, basturma (plāni sagriezta vītināta liellopu gaļa), tomāti un gurķi. Tās varētu arī uzskatīt par klasiskām turku brokastīm, bet der arī piknikā. Kaut viens otram stāstīja smieklīgus stāstiņus, man tik un tā sala, drebinājos vējos, skatījos, kā tālākās kalnu apaļās galvas kļūst cukurbaltas. Tur sniga. Mūsējā kalna virsotnē sniega pūkas lidoja viegli, krītot uz rododendru krūmu zaļajām lapām. Kazas, aitas un varbūt arī visur brīvi staigājošās neliela auguma gotiņas tās mazliet bija apgrauzušas.«Kā te jūties? Cik augsts jums Latvijā ir augstākais kalns?» viņi mani vēlējās pavilkt uz zoba, bet tas tikai uzsita cemmi. Nav svarīgs kalnu augstums, bet godpilnā attieksme pret kalnu garu.Visi sāka ūjavot un blēt pāri pār ieleju, lai izvilinātu atbalsi, mudinot mani, nu, nu, rādi, rādi, līdzenumu sieviete, varbūt kalnu gari tev atbildēs. Teicu, ka kalnu gari mani ne tikai pieņems un atbildēs, bet pat runās. Un kā vēl! «Ādam, Ādam, kas tev s-ie-v-a-a-a-a-a...» saucu garam. «..ieva-a-a-a... ievāāā...» atsaucās atbalss.Tajā brīdī es ieraudzīju pa ceļu ejam zem lielas zāļu nastas salīkušu sievieti. Sēka govīm. Es viņai pamāju. Abla (māsa), man pašai ir savulaik bijušas govis, es zinu darbus, ko strādāja izturīgā kalnu gane. Kad nogājām lejāk līdz mājiņām, izrādījās, ka gane sarunā ar Temelu uzaicinājusi mūs visus uz tēju. «Divdesmit gadus uz šejieni braucu, bet mani neviens nav saucis uz tēju!» izsaucas Temels.«Jajlas saimniece uz tēju aicināja sievieti, kas ieradās ar visu svītu, un tikai tāpēc tu tiki pie tējas...» Temelam atsmaida mūsu grupas vīrieši.Abla, tu izskatījies nosalusi, viņa teica un piebilda, ka gribējusi arī parunāties, tāpēc uzaicinājusi uz tēju. Viņa bija ļoti pateicīga, ka ierodamies viņas pieticīgajā namā, tas ir pagodinoši.Kāpjot pa saules apcepināto dēļu namiņa kāpnītēm uz otro stāvu, ieraudzīju, ka virs pāļiem uzliktas apvāztas bļodas. Kāpēc? «...lai ļaunie kalnu gari netiek...» viņa čukstus atzinās. Un zini, abla, arī peles, lienot pa pāli uz augšu, atduras pret bļodu, netiek iekšā pie krājumiem, viņa smējās, kurinot «godmaņkrāsniņu», pasniedzot sarkandegunainajiem viesiem karstu tēju no kapara tējkannas, biezās rikās griežot pašceptu maizi, jajlā gatavotu dzeltendzeltenu sviestu un stingru jogurtu ar medu.Kad no ielejas atbrauca saimnieces vīrs, viņš par negaidītajiem viesiem apmulsa. «Teorētiski viņš visus varēja nolaist no kātiem uzreiz un, kā jau lazs, pēc tam tikai uzprasīt, kas šitie bija par brāļiem manā mājā. Katram lazam kalnos ir ierocis,» lepni piebilst Temels.
Vēstule no Turcijas. Jajlas un kalnu gari
Turcijas zemēs un kalnos gar Melno jūru dzīvo lazi. Mani turku draugi stāsta, ka lazi esot pārturkojušies grieķi, kas dzīvojuši tur kopš Pontas valdnieka laikiem. Ienākot osmaņiem, lazi pārgājuši islāmā, turpina runāt grieķiski citādi nekā Grieķijā, un turciski arī viņi runājot citādi nekā turki. Turku stāstiņi par laziem ir kā no sērijas par igauņiem, čukčiem, amerikāņiem vai latgaliešiem, cik lazi jocīgi, viņiem kalnos vēl valdot asinsatriebības likumi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.