Tikai pirms gada mežkope, ko daudzi atceras kā populārā Viļānu Meža muzeja veidotāju, šosejas malā iegādājās vecu māju un piecus hektārus akmeņainas, neiekoptas zemes. Pa šo laiku sakārtota apkārtne un ierīkota stādu audzētava ar vairāk nekā 300 šķirņu stādiem. Zaigas mērķis esot palīdzēt Latgales saimniekiem iekopt skaistus dārzus, izmantojot gan tradicionālos, gan eksotiskos augus, kas labi augot arī skarbajā Latgales klimatā.
Tulpju koks
"Cilvēki vairāk skatās uz ziedošajiem krūmiem vai kokiem. Tu vari
stāstīt par kādu skaistu stādu, cik gribi, intereses nav, bet, kad
tas nāk ziedos, tā tūlīt - hops, kas tas tāds, man to vajag!
Latgalē cilvēki arvien vairāk vēlas ierīkot skaistus dārzus, un par
to man liels prieks. Tie, kas darbojas ar dārziem, ir brīnišķīgi
cilvēki, ļauns cilvēks nevar audzēt kokus," stāsta saimniece. Viņas
stādu audzētavā tomātus un gurķus neatrast, taču ir skujeņi un
lapaiņi, pacipreses un kadiķi, rozā ieva un zelta jāņoga, pamatā
košumaugi skaistumam. Kolekcija vākta vairāk nekā 30 gadus, pa
kociņam, pa krūmiņam. Daudzi stādi, kuri pēc grāmatām it kā neder
Latgales zonai, pie Zaigas aug griezdamies. "Piemēram, sarkanlapu
kalnu kļava aug, ginku un tulpju koku var audzēt. Kad šādu stādu
pārdodu, noteikti izstāstu, kā to kopt, lai tas patiesi labi
justos."
Zaiga aicina neaizmirst tradicionālos Latgales stādījumus, radoši apvienojot vecās, pārbaudītās vērtības ar jauno. Pie viņas var atrast gan smaržīgo dievkociņu un peonijas, gan lauztās sirdis un zilās kurpītes, kā vecmāmiņu puķu dārzos.
Smaržu dārzs
Īpašnieki tagad dārzus veido pārdomāti, iepriekš izplānojot platību
un stādījumus, novērojusi Zaiga. Viņai pašai patīk izkārtot ziedu,
lapu, augļu toņus, zarojuma formu un krāsu, lai izgreznotu dārzu.
Tam ir arī jāsmaržo, te harmoniskākais meistars ir pati daba.
"Garzvīņu baltegle jāstāda pie pirtiņas. Kad nopēries, sakarsis izej, pieglaud rasainos zarus, izbaudi smaržu, kā paradīzē! Pirts slotā vajag ielikt dievkociņa zariņu, vērmelīti, vībotnīti, kādas izjūtas dos, to nevar izstāstīt, tas jāizbauda!" Zaiga ilgi nevar atcerēties nevienu nepatīkami smaržojošu krūmu, tad nosauc parasto bārbeli, kas gan ziedot ļoti skaistām zelta ziedu virtenītēm, taču smarža līdzinoties vecām siļķēm.
Akmeņu zeme
Vecā māja ar augstajiem, drūmajiem mūra vārtiem un žogiem nedaudz
atgādina cietoksni. Zaiga domā, ka šis stils saglabājies vēl no
zviedru kara laikiem, kad katra sēta bijusi nocietināta. Māja
gājusi no rokas rokā, pirmie saimnieki nav zināmi. Zaiga gan jūtot
viņu labvēlību, jo darbi veicas. Viss padarīts pašas, divu pusauga
bērnu un viņu draugu spēkiem. Uzbūvētas divas lielas siltumnīcas,
izrakts dīķis, uzsākta guļbūve, kurā ierīkos stādu audzētavas
kantori. Nekādas tehnikas ģimenei nav, tikai lāpsta un ķerra.
"Man ir brīnišķīga zeme, kā lāpstu dur - tā trīs akmeņi!" smejas Zaiga. "Viens kungs nesen pieteicās palīgā nokultivēt dārzu, paskatījās, saķēra galvu - vai tad vispirms akmeņus nevar nolasīt? Teicu, ja es nolasīšu visus akmeņus, tad man tur paliks karjers, tīruma vairs nebūs. Nekas, akmeņus izmantosim mūrēšanai - žodziņiem, terasēm.