Inta Abramenko pati sevi nemulstot nodēvē par "kaķu veceni", un tas nebūt nav ar nievājošu nozīmi. "Mani tas neaizvaino, jo pašai jau kaķu mājās nav," viņa paskaidro. Toties ir simtu simti gleznotu kaķu. Nesen Facebook pāršalca ziņa, ka seši no tiem zuduši – glezna ar sešiem kaķiem pēdējo reizi pirms diviem gadiem redzēta Šlokenbekas muižā, tad izstāde pārvesta uz Kandavas muzeju, bet glezna līdz galam netika. Taču atradās!
Kāpēc kaķi?
Viss sākās pavisam vienkārši, bet laikam jau likumsakarīgi. Kad pirms 11 gadiem piedzimusi mazmeita Elza, mazliet tika pārkārtota māja un vienā istabā durvju vietā izveidota niša. Meita teikusi, ka tur piestāvētu kāda glezna. Tobrīd Inta vēl strādājusi dzimtsarakstu nodaļā, bet viena no viņas izglītībām ir saistīta ar mākslu, viņa beigusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu. "Sēdēju pie datora un pētīju, ko varētu bērnam uzzīmēt. Dabas skatu? Puķes? Man pašai patika Mistera Bīna lācītis. Un tad es atcerējos dzejoli: '"Pieci kaķi sarunāja/ Putru vārīt vakarā…"," stāsta Inta. "Pieķēros lielai gleznai ar pieciem kaķiem. Māsa, to apskatot, ierosināja, lai uzlieku mazu vakara zvaigznīti. Tā ka viņa arī ir šī darba līdzautore."
Kad veselības problēmu dēļ Inta vairs nevarēja strādāt dzimtsarakstu nodaļā, laulājot pārus, kur izpaudās viņas aktrises talants, bija jādomā, ko vēl dzīvē varētu darīt. "Parakājos savos apcirkņos, sapratu, ka varētu gleznot. Lai ota runā manā vietā! Sameklēju skolotāju Zitu Sudņiku un sāku no pamatiem atkal visu mācīties – gan teoriju, gan trenēt otas triepienu," stāsta Inta. Bet skolotāja aizprecējusies uz Aus
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 7. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00