Aizmugurē pamazām briest neapmierinātība, bet realitātes šovā nekavējoties seko nepieredzējušās Mercedes vadītājas kroņa numurs. Vēl arvien bez īstas pārliecības auto piespiežas labajai malai un tad kā saulesdūriena ķerts apsviežas pāri trim joslām, pie reizes iegrīļojoties arī ceturtajā, apņēmīgi aizsvempjas atpakaļ Čaka ielas virzienā - pretim jauniem varoņdarbiem. Šīs neizdomātās situācijas aculiecinieks kamikadzes baletu novērtētu pēc nopelniem plašā diapazonā starp "šausmas" un "vājprāts" līdz laikrakstā nepublicējamiem slēdzieniem.
....tā pati diena, Jūrmalas šoseja nedaudz aiz Liepājas viadukta. Visi godīgi brauc katrs pa savu joslu (un to ir trīs katrā virzienā). Ja nu kas arī sašūpo miegaino brīvdienas kustību, tad vienīgi kolorīti sagrautais viadukts, kas izskatās kā pēc raķetes trāpījuma. Citādi - viss kārtībā? Ne gluži, jo kreisā josla, kurai pēc noteikumiem un saprāta būtu jākustas visātrāk, velkas vislēnāk. Pa vidu kā savrups un neizjaucams fārvaters žūžo vidējā josla, kuras labticīgos iedzīvotājus nu jau apsteidz steidzīgie no abām malējām rindām. Bet piedodiet tiem, jo viņi vienkārši nezina ko dara.
Kas nav aizliegts, tas ir atļauts
Braukšana pa šosejas otro un trešo joslu, bieži vien ar ātrumu zem atļautā, pie mums tiek uzskatīta par normu. Tikpat bieži to kā sevišķi kaitinošu izdarību piemin autovadītāji aptaujā par braukšanas kultūru Latvijā. No malas šķiet, ka šī parādība nav tuvu tik kaitīga kā automobiļa novietošana kā pagadās vai hroniska pagriezienu signālu nelietošana. Taču uz teju vai iepotētu kustības izpratni (pat izjūtu) par braukšanu pa daudzjoslu šoseju balstās mūsu pašu piesauktā un apbrīnotā autotransporta plūsma Vācijā, Francijā un pat Čehijā. "Daļa vainas ir satiksmes noteikumos," kategorisks ir Autoakadēmijas direktors Atis Jansons. Kā izrādās, Latvija ir viena no nedaudzajām Eiropas valstīm, kur braukšana iespējami tuvu brauktuves labajai malai ir obligāta tikai ārpus apdzīvotām vietām. No tās izriet arī apdzīšanas ieradumi. Ņemot vērā nevienādo braukšanas ritmu pilsētās ar tās krustojumiem, apgriešanās vietām, sazarojumiem un autobusu pieturām, tas ir vēl kaut cik saprotami. Taču, kad aiz muguras paliek krējumbaltais uzraksts RĪGA, nekas sevišķi nemainās, kaut atļautais ātrums nu ir 90 vai pat 100 km/h.
Taisnība ir lēnākā pusē. Formāli
Diskusijas par kreisās joslas aizņemšanu pa īstam iedegas vien internetā. Ceļu policija par "ātrās rindas" aizņemšanu nesoda (atšķirībā no Rietumeiropas), autoskolas nereti māca neņemt nevienu galvā. Un kas tad ir, ka aizmugurē kāds mirkšķina kā negudrs? Kas par to, ka braucu ar 80? No tā taču nekāds ļaunums neceļas! Nav taisnība. Paštaisni pareizais un lēnais, kas perfekti apguvis braukšanu "šaha galdiņa" izkārtojumā (tā šķiet drošāk) kavē sevi un citus. "Miršķinātājs" mierā neliksies, un sāks "badīt" citus blakusjoslās, laivierēt, pārsniegt ātrumu, un tur jau nav tālu līdz agresīvai braukšanai. Turklāt, kā mēs jau zinām, slikts piemērs ir ļoti lipīgs. Intensīvas satiksmes apstākļos viens lēnais var "sakrāt" aiz sevis veselu virteni automašīnu, kas bez jebkāda sastrēguma kustas lēnāk par atļauto ātrumu. Katrā automašīnā sēž homo sapiens, kas ar katru mirkli vairāk apsver, ko gribētu pateikt televīzijai, satiksmes birojam, sabiedrisko pētījumu centram un visai galaktikai. Kāda tur vairs braukšanas kultūra?
Izdzīt no sevis aunu
"Ārpus pilsētas kļūst vēļ ļaunāk," uzskata A. Jansons, "lēnie
braucēji parasti ievēro ļoti mazu distanci starp automašīnām,
daļēji aiz nezināšanas un maldīgas drošības sajūtas, daļēji lai
stūrgalvīgi nelaistu apdzenošos sev priekšā." Spītīgais tagad
apdraud pats sevi. Automašīna nav kuģis, kas pat no pilna ātruma
spēj apstāties četru korpusu garumā, turklāt braucot tuvu vienam
aiz otra krietni samazinās pārredzamība un iespēja paredzēt
situāciju uz ceļa. Daudz ko atrisina saprotoša piespiešanās labajai
malai, taču bieži vien notiek pretējais. Cilvēkā pamodies "auns"
pie stūres piepeši sāk braukt ātrāk vai, kas vēl bīstamāk "sedz"
viduslīniju kā Šūmahers trases iekšmalu. Diemžēl Šūmahera nav nedz
šajā, nedz otrā mašīnā, un nelaime smagā auto izskatās piepeši
izrādās pavisam tuvu. Starp citu, "auns" nav mans izdomājums. Vai
atceraties CSDD kampaņu "Kreisā josla - likums?" Ja jau
iemācījāmies izmantot pusjosliņas uz Saulkrastu šosejas,
iemācīsimies sakarīgi braukt arī pa trim joslām. Vai mēs dumjāki
par vāciešiem?
Pāris ieteikumi pareizai braukšanai joslās:
Padomāsim, vai tiešām jābrauc pa kreiso joslu? Varbūt sāksim no
labās?
Ja apgriešanās vieta ir pēc 5 km, nav nepieciešamības tai
gatavoties četrarpus kilometrus.
Spoguļi automašīnai nav skaistumam. Ik pa laikam der tajos
ieskatīties, - varbūt kāds tiešām steidzas.
Lēna braukšana vidējā joslā ir pat bīstamāka nekā kreisajā -
"briesmas" uzglūn no abām pusēm.
Ass līnija pieder visiem.
Nereti labajā joslā ir bedres, pamestas piekabes un "neredzami"
gājēji. Tas ir atbildīgo dienestu ziņā. Sūdzies!
Ja priekšā braucošais pārkārtojas un palaiž, nekaitēs pamirkšķināt
"paldies!"