Zaļš! Piepeši kreisajā rindā sākas minstināšanās, pīpināšana un juceklis. Kā pēc nedzirdamas komandas rindā stāvētāji ieslēdz labā pagrieziena rādītāju un kā ejošā vilcienā cenšas ielekt labajā rindā, kas skrien arvien ātrāk un ātrāk. Kas atgadījies priekšā, - avārija, nokritis meteorīts vai izbeidzies benzīns? Nē. Gluži vienkārši vadītājs, kam pie "sarkanā" palaimējās ieņemt pole position kreisajā rindā nodomājis braukt pa kreisi, taču par savu nodomu paziņoja tikai ieslēdzoties zaļajai gaismai.
Bez vainas vainīgais
Esmu pārliecināts, ka šādā situācijā kaut reizi nonācis ikviens rīdzinieks un ne tikai viņš. Savlaicīga pagriezienu signālu neparādīšana vai to nelietošana vispār pieder pie mūsu izplatītākajiem un lipīgākajiem netikumiem. Iepriekš aprakstītajā situācijā vainīgais braucējs parasti nemaz nav vainīgs, un netiks sodīts, pat ja ievārīs šo putru tieši ceļu policista acu priekšā (ja vien CP auto neatrodas tieši aiz viņa, un arī tad diez vai). Tā nav nedz ātruma pārsniegšana, nedz acīmredzami rupjš pārkāpums kā braukšana pie sarkanās gaismas vai nogriešanās neatļautā vietā, un līdz ar to atrodas ārpus patruļu interešu zonas. Satiksmes noteikumos gan ir atbilstošs punkts, taču kas gan ir nepareiza gaismas signālu lietošana salīdzinājumā ar pabraukšanu zem "ķieģeļa". Galu galā, var taču gadīties, ka nepieklājīgais braucējs nemaz nav nepieklājīgs, bet gan aizmirsis laikus ieslēgt oranžo lampiņu vai vienkārši pārdomājis: "Braukšu ka es tomēr pa kreisi, tā būs ātrāk."
Dzeltenā romba bruņinieki
Ja spogulī skaidri saskatāmi desmit automobiļi, kuru vadītājiem nav ne mazākā nodoma nogriezties, toties ir dibināta pārliecība, ka tāda nodoma nav arī priekšā stāvošajam, elementārās pieklājības normas prasītu atlikt plānu B un turpināt ceļu taisni. Vai pazīstat daudzus, kas tiešām tā darītu, un pēc tam meklētu iespēju nokļūt vajadzīgajā vietā pa citu maršrutu? Es zinu tikai divus, un viens no tiem esmu es pats. Pat atmetot stulbos jociņus par zināmas markas automobiļiem, kam jau no rūpnīcas nedarbojas pagriezienu rādītāji, nereti šķiet, ka Latvijas autobraucējiem ir bremzēta uztvere vai paralizēti kreisās rokas pirksti. Braucot pa galveno ceļu daži jūtas tik svarīgi un priviliģēti, ka signalizē par savu nodomu nogriezties tikai tad, kad pagrieziens jau degungalā. Vai, vēl sliktāk, nesignalizē vispār. Par muļķiem tiek pataisīti tie, kas pacietīgi gaida dzeltenā romba bruņinieku pabraucam garām, lai paši izbrauktu uz galvenā ceļa no mazākas nozīmes ielas. Satiksmes eksperti runā par kustības plānošanu un situācijas paredzēšanu, bet kā to izdarīt, ja līdzās ir tik daudz nezināmo, kas bez brīdinājuma metas pretējā joslā garām lēnam trolejbusam? Izrādās, ka daudzi nemaz neapzinās, cik lielā mērā savlaicīgs pagrieziena signāls ietekmē kustības drošību, kā arī baidās "pārsālīt", nepārtraukti zibinoties kā aviolaineris. Varbūt iztēlojieties, ka, ka jūsu automašīna ir kuģis? Pieņemiet, ka jūsu "kuģa" manevrētspēja ir četrreiz sliktāka un reakcijas uz stūri četrreiz lēnākas nekā patiesībā. Un tad parādiet pagrieziena signālu četras reizes tālāk un četras reizes ilgāk. Varbūt tas nostrādā?
Atvainoties vai atpirkties?
Mūs pagriezienu signālu lietošanas (vai nelietošanas) ieradumi ir savdabīgi, bieži pavirši, izraisa avārijas situācijas un biedē iebraucējus. Latvijā gludi iegājusies "paldies" teikšana ar avārijas signāliem. To uzskata par labo toni un rekomendē kulturālas braukšanas eksperti. Tomēr šis signāls ir visai divdomīgs. Rietumeiropā signalizēt ar abiem pagriezienu lukturiem pieņemts bīstamās situācijās, piemēram, lielā ātrumā tuvojoties sastrēgumam uz ātrgaitas šosejas. Pie mums šādu avārijas signāla lietošanu retumis var novērot tikai autorallijos, kur simtiem mašīnu skatītāju automašīnu pēc sacīkstēm nesas pa putekļainu zemesceļu un pēkšņi sabremzējas pie pārbrauktuves vai krustojuma. Vācietis vai anglis nesapratīs tādu nozibinātu "paldies" par ielaišanu rindā, piemēram, ceļa sašaurinājuma vietā, jo kāpēc gan pateikties par satiksmes noteikumu ievērošanu? Vai nav tā, ka ar šo ērto žestu mēs bieži vien attaisnojam uzbāzīgu un netaktisku rīcību, sastrēgumā apskrienot citus pa blakus joslu, kvartālu vai tiltapakšu, lai pēc tam tēlotu, ka esam kļūdījušies, vai vienkārši nostādītu disciplinētākos braucējus fakta priekšā: "Vai nu jūs mani palaidīsiet, vai arī autobusa šoferis aiz manis sajuks prātā aiz dusmām, un tad jūs visi redzēsiet." Mīļā miera labad vienkāršāk, protams, ir palaist. Nenoliegšu, ka pats itin bieži skrienu pa blakus joslu un tad mēģinu iespiesties blakus, kā arī laižu sev priekšā tādus pašus. Bet no otras puses - vai lielveikalā es ielaistu kādu tāpat vien sev priekšā rindā tikai tāpēc, ka viņš zīmīgi piestumjas blakus ar saviem ratiņiem? Un pat ja mani būtu piemeklējusi smaga filantropijas lēkme, un es viņu ielaistu rindā, vai viņš teiktu "Paldies!". Jo atvērt muti, paskatīties acīs un komunicēt ar citu personu tiešā tuvumā nav tas pats, kā "atmesties" ar sarkanas pogas nospiešanu centrālās slēdzenes un laminētu stiklu sargātā dzelzs cietoksnī. Es nekādā gadījumā nerosinu aizliegt ierastos "paldies", jo tas ir patīkami un kaut nedaudz mazina stresu. Tomēr negribētos, ka oranžais dubultzibsnis kļūtu par automātisku indulgenci visādām nejaucībām.