Jaunajai Saeimai vajadzētu panākt tautsaimniecības uzplaukumu – to par galveno uzdevumu Saeimai, kura tiks ievēlēta septembra vidū, uzskata 62% aptaujāto „DnB NORD Latvijas barometra” pētījumā. Turklāt to jau arī sola ne viens vien politiskais spēks, kas vēlas jaunajā parlamentā iekļūt. Taču Latvijas ekonomika ir pārāk maza, un tās notikumus ietekmē apkārtējā pasaule, tāpēc gaidīt, ka pretēji visai pārējai pasaulei Latvija uzplauks, jo tā tikusi pie jaunas, gudras Saeimas, ir vismaz mazākā mērā naivi.
Jau gadiem tiek runāts par vēlētāju salīdzinoši vājo spēju atšķirt reāli izpildāmus solījumus no pelavām. Par to, ka cilvēki maz pievērš uzmanību partiju programmām un pēc tam arī maz kontrolē to izpildi. Cilvēku izvēli bieži nosaka reklāmas un dažādas politiķus kompromitējošas ziņas, kas jo īpaši daudz parādās pirms vēlēšanām. Vēlētāju rīcība ir paredzama, un ar vairākumu viegli var manipulēt, spēlējot uz viņu cerībām un gaidām, un bieži vien arī uz atbildības trūkumu par savu dzīvi un savu izvēli.
„Latvijā ļoti daudzi cilvēki joprojām gaida, ka viņiem kāds kaut ko atnesīs. Viņi ir atvērti jebkam un, protams, gaida pozitīvo, bet bieži vien arī aizmirst, ka tikpat labi viņi var sagaidīt arī slikto,” Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā rīkotajā publisko diskusiju cikla „Sarunas par Eiropas nākotni pie kafijas tases” septembra sarunā „Demokrātijas kvalitāte: līdzdalība un manipulācijas” atzina psihoterapeits Viesturs Rudzītis.
Vilšanās ir neizbēgama?
Sabiedrība nav viengabalaina, un katrai no tajā esošajām grupām ir savas intereses, kuras var būt pat kardināli pretējas. „Katram no mums, ejot vēlēt, ir daudzas prioritātes. Un neviena partija nespēj visas apmierināt. Tā ir nopietna problēma, kas bieži vien rezultējas zināmā vilšanās sajūtā,” ES diskusijā paskaidroja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns profesors Juris Rozenvalds. Savukārt par polittehnologu dēvētais Jurģis Liepnieks diskusijas laikā norādīja, ka „ideālas demokrātijas rezultāts ir viduvējība, kas īsti neapmierina nevienu”.
Taču, neskatoties uz atšķirīgām vēlmēm, ir tomēr lietas, kuras objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piepildīt. Tieši tas var būt viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vilšanās pēc vēlēšanām var iestāties ļoti drīz. Un viens no tiem ir tieši saistīts ar ļoti lielām cerībām, ka tieši jaunievēlētie deputāti spēs padarīt katra indivīda dzīvi labāku, proti, finansiāli bagātāku.
Ekonomists Uldis Osis uzsver, ka tas pašreizējā situācijā praktiski nav iespējams. „Latvija ir maza ekonomika, un to lielā mērā ietekmē tas, kas notiek ārpus Latvijas robežām. Cerēt, ka tagad viss mainīsies līdz ar jaunās Saeimas ievēlēšanu, ir lieki. Pasaule, tostarp Eiropa, joprojām atrodas krustcelēs, un mēs ļoti esam atkarīgi no eksporta,” saka ekonomists un piebilst, ka, viņaprāt, visā pasaulē un tai skaitā arī Latvijā ekonomika stagnēs turpmākos divus trīs gadus.
„Latvijā cilvēki grib sagaidīt rezultātu uzreiz, jau nākamajā dienā uz pusdienas laiku,” piebilst investīciju baņķieris Ģirts Rungainis. Taču, arī viņaprāt, tas nav iespējams.
Patlaban aptaujas liecina, ka vēlētāji no topošajiem politiķiem sagaida skaidru rīcības plānu, nevis izteiksmīgus saukļus, bet diemžēl otro joprojām ir krietni vairāk. Laipošanas taktika pašlaik ir kļuvusi par svarīgu prasmi. Partijas labprātāk pirms vēlēšanām sola pensiju pielikumu, taču tā arī precīzi nespēj atbildēt, kā tās konsolidēs jau nākamā gada valsts budžetu par vismaz 100 miljoniem latu. Tās atkal manipulē ar sabiedrību, skaidri nepasakot, ka tautsaimniecības pārkārtošana būs jāturpina un arī valsts pārvaldei ir nepieciešamas būtiskas reformas.
Kāpēc neanalizē?
Tiesa, Latvijas iedzīvotāji nevarētu sūdzēties par kaut kādu īpašu informatīvo izolētību – ja nepatīk televīzija, radio vai laikraksts, vienmēr internetā var atrast nepieciešamo informāciju, turklāt Latvijas un pasaules mediji ir pilni ar dažādu ekspertu secinājumiem un pārdomām par to, kāpēc notiek viens vai otrs notikums un ko no tā gaidīt.
Ģ.Rungainis uzskata, ka Latvijas gadījumā liela ietekme uz vairākuma izvēli ir gan demogrāfiskajai situācijai un kultūras tradīcijām, gan arī izglītības kvalitātei, kas pēdējos 20 gados tomēr ir kļuvusi sliktāka. „Latvijā nav daudz jaunu cilvēku. Pārsvarā te dzīvo pieauguši, veci cilvēki ar konservatīvu, padomju laiku jeb sociālistisku domāšanu.” Viņš arī norāda, ka Latvijā joprojām lielā sabiedrības daļā ir dziļš tā saucamais Laimes lāča sindroms – „pašam sēdēt mēslos un neko nedarīt, bet gaidīt, kad valsts kaut ko dos”.