Galvenais uzdevums ir nodrošināt prokuratūras funkciju ritmisku stabilu izpildi. Runa ir par darba nepārtrauktības nodrošināšanu kriminālvajāšanā, valsts apsūdzību uzturēšanu tiesā, valsts un personu tiesību aizsardzībā. Tie ir trīs stūrakmeņi. Pārējās funkcijas, protams, ir būtiskas, bet, ja finanšu līdzekļi nākamajam gadam tiks samazināti, tad minētie trīs stūrakmeņi nedrīkst ciest.
Kas ir tie rādītāji, parametri, kas ļauj jums uzskatīt, ka prokuratūras darba kvalitātes līmenis nav tāds, kā vajadzētu būt?
Viens no parametriem ir pieejams publiskajā telpā — tiesai nodoto personu un attaisnoto skaits. Pēdējos gados, sākoties ekonomiskajai lejupslīdei jeb krīzei, noziedzība valstī samazinās. Sarūk to personu skaits, kas tiek nodotas tiesai. Tajā pašā laikā attaisnoto personu skaits procentuālā izteiksmē ir pieaudzis. Nebūtiski, bet tomēr tas notiek. Tas ir rādītājs, ko nedrīkst neņemt vērā. Ļoti daudz mēs saņemam kritikas no tiesas, no Augstākās tiesas par celto apsūdzību kvalitāti. Tas ir viens no rādītājiem, kas oficiāli vispār netiek vērtēts. Sākot kriminālvajāšanu, prokurors uzrāda apsūdzību. Jautājums ir par to, cik stabila ir šī apsūdzība. Ja tā tiesā mainās, tad jautājums ir par to, cik bieži tas notiek un kāpēc. Kāpēc jau sākotnēji nav precīzi trāpīts? Šim rādītājam vajadzētu būt stabilākam. Te jau mēs nonākam pie citas tēmas — par prestiža celšanu. Prokuratūras un tiesu varas sistēmas prestižu kopumā var celt tikai ar kvalitatīvu darbu — saukļi un lozungi te nelīdzēs.
Nereti ir bijušas situācijas, kad, piemēram, Valsts Kontrole (VK) sniedz savu atzinumu par pārkāpumiem kādā instittūcijā, nodod lietas materiālus prokurātūrai, kur tie arī iestrēgst. Kur ir problēma?
Prokuratūrā saņemtie VK materiāli ir izveidoti specifiski, tie abilst revidenta, grāmatveža atzinumiem. Taču tie nav vērtējami juridiski, atbilstoši Krimināllikuma izpratnei. Krimināllikumā neeksistē, piemēram, tāds termins kā «līdzekļu neracionāla izmantošana». Tādējādi mums ir jāsecina, vai kādas amatpersonas darbībā ir noziedzīga nodarījuma sastāvs. Faktiski, saņemot šādus materiālus, ir jāveic pilna pārbaude, sākot no pamatiem. Rodas situācijas, kad tiek paziņots par vienu vai otru pārkāpumu, par to uzraksta prese, bet mums viss pārbaudes darbs ir jāsāk no jauna. Tādēļ arī nav sabiedrībai vēlamā rezultāta — šodien bija VK paziņojums, bet rīt uz brokastlaiku vainīgie jau sēž aiz restēm. Tā tas nenotiek!
Latvijā ir vairākas krimināllietas, kas ilgst jau gadiem un gals tām joprojām nav redzams. Kāds tam ir iemesls?
Šis jautājums ir jādala divās daļās — pirmstiesas laikā un tiesas procesa laikā. Runājot par pirmstiesas periodu, manuprāt, situācija ir normāla. Lietās, kurās personai ir piemērots procesuāls statuss, izmeklēšanas laiku strikti nosaka likums. Ja maksimāli pieļaujamais termiņš konkrētajā lietā ir beidzies, personai tiek atcelti visi iespējamie ierobežojumi un process tiek turpināts līdz saprātīgā laika termiņa beigām. Jāteic gan, ka jēdziens «saprātīgais termiņš» nekur nav definēts, jo viss ir atkarīgs no lietas sarežģītības pakāpes, pierādījuma iegūšanas iespējām, iespējamās pretdarbības uz citiem faktoriem. Būtisks apsekts ir tiesājamās personas pieejamība. Tā instance, kur šobrīd kavējās lietu izskatīšana, ir Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātā. Tas lielā mērā ir saistāms ar finanšu līdzekļu trūkumu, jo ir nepietiekams tiesnešu skaits. Tāpat jāatzīst, ka ir gadījumi, kad lietu izskatīšana tiek speciāli «norauta». Jo vairāk kādā lietā ir apsūdzētie, jo lielākas ir iespējas vilkt laiku. Piemēram, apsūdzētie var slimot rindas kārtībā. Ja apsūdzēto puse ir uzstādījusi mērķi vilkt laiku, tad tas arī tiek realizēts.
Visu interviju lasiet šodienas laikrakstā Dienas bizness