Visa dzīve mainās
Saulainā vasaras nogales darba dienā Briežu stāvlaukumā jau gana daudz mašīnu. Saimniece Signe Utāne sagaida un dzīvnieku cienastam iedod kārbiņu ar rūpīgi sagrieztiem burkāniem. Signei dzimtas mājās Briežos pirms gadiem nebija ne domas par piemājas zoo. Ģimenē aug trīs bērni – Agate, Luīze un pastarītis Jānītis. Reiz viņš ieminējies: "Mammīt, mēs dzīvojam laukos, būtu jauki, ja gailītis dziedātu rīta dziesmiņu un mums būtu pašiem savu vistu oliņas." Pēc gailīša radās doma iegādāties pundurkaziņu. "Aizbraucām pēc tās, un bērni: "Mamma, es visu mūžu esmu gribējusi poniju! Mammu, kādas ēzelītim žēlas acis, viņš grib būt ar mums!' Mājās atbraukuši, bērni skrēja pie tēta: "Mēs nopirkām poniju, ēzelīti un kaziņas!" Nebija jau vēl atvesti, tikai aizrunāti, jo Briežos tolaik vēl nebija ne aploku, ne ziemas mītņu. Tajā vakarā visi gājām atlikt pirmos stabiņus aplokiem! Ar laiku dzīvnieku pulciņš auga, un sapratām, ka ar mīlestību vien nevaram viņus pabarot. Jādod iespēja viņiem pašiem sev pelnīt iztiku. 2013. gadā piemājas zoo Brieži uzņēma pirmos apmeklētājus."
Plašajā Briežu pļavā skraida skolas bērni, aiz audzinātājas tipina daudzbalsīga bērnudārznieku grupiņa. Mēs soļojam gar žirgtu dažādu šķirņu vistu, pīļu, tītaru, pāvu un fazānu nojumēm. Nācējus ar ziņkārīgu skatienu pavada apaļīgs jenots un ņiprs ķengurpuika, mīlīgi truši. Kavēties nevaram, jo ēzeļa Žaka Paganela skaļais bļāviens no aploka ir aicinoši nepacietīgs. Signe smej: "Žaks ir mājas ēzeļa un Katalonijas ēzeļa krustojums. Mini zoodārzā Zemgales poniji Ozolnieku novadā, stumjot ēzeli furgonā, no emocijām asaras bira aumaļām – esmu uzņēmusies atbildību, vedu mājās lielu dzīvnieku, lai gan nezinu, no kuras puses tam iet klāt. Saimniece man pārprasīja – varbūt es esot pārdomājusi? Vai prāts? Sapratu, ka todien mainās visa mana dzīve, ka tagad to pakārtošu dzīvniekiem."
Runā, ka ēzeļi ir nejauki, ietiepīgi. Tikai ne Paganels. Viņš, pieradis pie mīļām un gādīgām rokām, ir īsts cukuriņš, uzticas cilvēkiem, ļaujas apmeklētāju glāstiem. Ēzelis pa brīžam pamet dupsi gaisā, rādot, cik priecīgs un ar dzīvi apmierināts viņš ir.
Briežos briežiem būt
Kā cilvēki, tā dzīvnieki šīs vasaras neierastajā svelmē jutās ļoti smagi, bet dzīvajām radībām ir sava gudrība. To Signe saka, ejot garām ponijiem Rūsiņam un nupat 11. augustā dzimušajam Augustiņam. Signe nopriecājas: "Kad ponijmammai bija jādzemdē, ēnā bija +30 grādu. Mammīte juta, ka mazulim tveice ir draudoša, jo jaunpiedzimušajiem ir slikta termoregulācija. Viņa nogaidīja, un tiklīdz svelme norima, tā mazulis bija klāt!"
Citi piemājas zoo mīļuma iemiesojumi ir deviņi dambrieži. Signe atceras: "Kad atvērām zoo, mums nebija briežu, un apmeklētāji nesapratnē taujāja – Briežos nav briežu? Par mūsu pirmdzimto briedi kļuva Teodors."
Aplokā vispirms pamanām divus pagājušā gada briežus – puiku, kuram radziņi vēl kā divi durklīši, un viņa māsiņu. Turpat arī divas šī gada briežu meitenītes. Briedēni zemē lasa bērnu nobērtos graudus. Vecāki –divi brieži ar lieliem, skaistiem ragiem un divas briežu mātes – mūs vēro no krūmiem, bet tiklīdz Signe pagrabina traukā graudus, arī viņi ir klāt. Ierasta aina būtu, ja pirmā roka pie barības būtu apaļīgajām aitām, bet rudens briežiem ir bauru laiks, tad viņi kļūstot neiecietīgi un dzenot aitas projām. Brieži apmeklētājiem ir kā no pasakas nākuši, reāli sasniedzami un samīļojami. Mazie ar burkānu trauciņiem un graudu glāzēm staigā gar aplokiem, un cilvēkbērnu dvēselītēs ielīst maigums.
Kādā aplokā Šetlandes poniji, tālāk Paganela kolēģis dābolaini sirms Velsas ponijs, tepat arī pundurkaziņas – visi rokasstiepiena attālumā. Dzīvniekus var apmīļot, paglaudīt, pateicībā par cienastiem mīluļu mīkstās lūpas kutina bērnu devīgās rokas. Kur vēl Pierīgā var būt tik tuvu dabai un dzīvniekiem?
Ļaunums no "labsiržiem"
Signe palepojas: 'Es apbrīnoju savus dzīvniekus par to, ka attieksmē pret apmeklētājiem viņi ir īsti profesionāļi. Citur dzīvnieki neizrāda interesi par cilvēkiem, bet lai mūsējie nepienāktu klāt, tā nemēdz būt."
Taču katrai medaļai ir divas puses. Negribētos par to runāt, taču fakts nav noliedzams – ne visi cilvēki ir apzinīgi un saprotoši. It kā labu gribot, kādi atved maisus ar bojātiem āboliem un dārzeņiem. Signei tā joprojām ir milzīga problēma: "Ja apmeklētāji grib cienāt dzīvniekus, tepat var nopirkt burkānus, graudus, pļavā var salasīt zāli, un dzīvnieki būs pateicīgi. Taču "labsirdīgie" nereti cenšas ienest līdzi kāpostgalvas vai baltmaizes kukuļus, kas dzīvniekiem kaitīgi. Kur nu vēl pussapuvušās dārzu "veltes"! Pēc sabarošanas ar āboliem no rīta ar uzpūtušos vēderu atrodam vienu nobeigušos pundurkaziņu, tad citu. Ar sausu muti skaidrojam, ka dzīvnieki nav badā, ka viņu vēderi nav miskastes, ka dodam viņiem tikai kvalitatīvu barību, ka svarīgi barības apjomus ierobežot, bet reizēm vārdi ir kā zirņi pret sienu."
Signe stāsta, ka pirmajā gadā apmeklētāji laisti arī aplokā pie pundurkaziņām un pie trušiem, bet "bērni dažkārt ar dzīvajām radībām komunicēja kā Holivudas multfilmās – raustīja dzīvnieku kā mīksto rotaļlietu, bakstīja tiem acīs. Mēs to nevaram atļauties, tāpēc tagad dzīvnieki ir aplokos. Viņi nāk klāt, tos var noglāstīt, bet, ja viņi jūt, ka tos sāpīgi kacinās, atkāpjas drošā attālumā. Mums rūp dzīvnieku labsajūta, nevis izpatikšana apmeklētājiem."
Lai Briežos visiem ir labi, un lai ilgi vēl tā!