Latvijas vēstures oficiālais krievu skaidrojums, ar kuru identificējas liela daļa Latvijas krievvalodīgo, daudzās principiālās iezīmēs ir gluži atšķirīgs no tā, kā savu pagātni uztver paši latvieši. Tas sarežģī jebkādus centienus, kas vērsti uz abu galveno etnosu sadzīvošanu Latvijas teritorijā. Taču starp uzskatu dihotomijas poliem - gan starp latviešiem, gan krievvalodīgajiem līdzpilsoņiem - ir telpa, lai pārvērtētu, precizētu, ievietotu vairāk vai mazāk zināmus faktus jaunos, ideoloģiski neapgrūtinātos kontekstos, kas ir labāk pieņemami abām pusēm.
Jautājums ir, līdz kādai pakāpei šīs korekcijas ir gatavas akceptēt Latvijas etnisko grupējumu kolektīvā apziņa. Abās pusēs ir labāk un sliktāk sagatavotie. Sava loma būs socioloģiskajiem raksturojumiem, personīgajai pieredzei un politiskajai orientācijai. Pretestību attiecībā uz izmaiņām skatījumā uz pagātni var droši sagaidīt no nacionāli apzinīgo latviešu «aculiecinieku» vides, kuri turas pie savām tradīcijām un simboliem.
Jebkādu «pagātnes ainas» pārvērtēšanu ir grūti sagaidīt no vecākajiem etniskajiem krieviem, kas Latvijā ieradušies padomju sociāli inženieriskās pārvietošanas ietvaros pēc Otrā pasaules kara. Šo cilvēku personības un grupveida identifikācija ir veidojusies padomju sistēmā un joprojām pastāv viņu attieksmēs. Ne vien latviešu, bet arī viņu pašu tautas jaunākās daļas skatījumā tas ir problemātiski. Lai cik ciniski tas arī skanētu, daļu lielās kopējās problēmas atrisinās laiks. No sava skatpunkta es spēju uztvert, ka prasības, kas pēc neatkarības atjaunošanas ir tikušas izvirzītas attiecībā pret šo grupu, ir bijušas samērā stingras, atsaucoties uz to, ka faktiski runa ir par ārzemniekiem, kuriem jāpakļaujas naturalizācijas noteikumiem, ir vismaz pretrunīgas: krievi, kas Latvijā ieradušies pēc Otrā pasaules kara, neuzskata sevi par imigrantiem, bet gan jūtas kā vietējie iedzīvotāji, kuriem Latvija, kaut arī kā Padomju Savienības sastāvdaļa, bija tas, ko sauc par mājvietu. Viņi droši vien pat nepieļauj iespēju, ka padomju sistēmā viņiem daudzējādā ziņā bija priekšrocības. Tiem nevar uzvelt vainu, ka viņi nejuta vajadzību vairāk pielāgoties latviešu kultūras un valodas videi; sistēma, kurā viņi dzīvoja, nostiprināja viņos apziņu, ka šī pielāgošanās ir otras puses uzdevums, pat goda lieta.
Kā centrāleiropietis, kurš savā zemē ir iepazinis komunistisko apspiestību, es spēju uztver pilnīgi pretējo, lai arī daļēji vienpusīgo un reizumis par ultranacionālistiski ietonēto tās latviešu, viņu pēcteču daļas nostāju, kuri ir piedzīvojuši staļinisko deportāciju un terora šausmas, kas sekoja pēc tam, kad valsts bija zaudējusi neatkarību un sovjetizēta. Apzinos, ka tikai šādā gaismā var izprast dažus striktus pasākumus latviešu nacionālās patības nostiprināšanai pēc neatkarības atjaunošanas, arī valodu likumu.
Latvijas visjaunākās vēstures interpretācija tiek uzskatīta kā vienīgā izeja un nepieciešamais pirmais solis uz jebkādiem mēģinājumiem, lai pārvarētu atšķirības starp abām valsts galvenajām etniskajām grupām, lai sekmīgi tiktu galā ar valdības proponēto integrācijas programmu. Tomēr, ja par integrācijas pamatnosacījumu uzskatītu pagātnes jautājumu atrisināšanu, tas droši vien novestu pie palēnināšanās un nākamajiem samezglojumiem. Runa ir par visa procesa neiralģisko punktu, kurš ietver sevī veselu virkni emocionāli uzlādētu un psiholoģiski sarežģītu momentu. Jānonāk līdz kaut kādam uzskatu tuvinājumam attiecībā uz abām galējām Latvijas vēstures koncepcijām, un es ticu, ka paredzamā nākotnē izdosies definēt vismaz meklētā konsensa galvenos saskarsmes punktus. Lai cik sarežģīti tas arī būtu, ticu, ka to veicinās arī pašreizējā Latvijas un Krievijas attiecību pozitīvā atmosfēra, kas radās pēc jūsu prezidenta vizītes Maskavā pagājušajā gadā.
Ir neparasti, ka vienas platības un iedzīvotāju skaita ziņā nelielas Eiropas valsts ietvaros var pastāvēt tik diametrāli atšķirīgas paradigmas attiecībā uz tās mūsdienu un nākotnes virzības priekšnoteikumu vēsturiski kulturālo uztveri. Rodas jautājums, vai tik kontrastējošus, pretrunīgus nostādņu kompleksus vispār var savstarpēji tuvināt.
Tas ir īstenojams tikai zināmā mērā, un runa ir par grūtu uzdevumu. Taču centieniem rast kopēju valodu attiecībā uz izlīgumu par pagātnes vērtībām noteikti nevajadzētu beigties ar kaut ko līdzīgu ierakumu karam starp abām galējām nostādnēm. Tas tikai pārvirzītu šo problēmu uz tālāku nākotni. Acīmredzot etniski un vērtību ziņā sašķeltajai Latvijai ir nepieciešama cita pieeja. Tā nav tikai iedomātas treknas svītras novilkšana aiz pagātnes - pagātnes kā «atvērtas problēmas» jēdziens ir kaut kas tāds, ar ko šeit būs nepieciešams dzīvot varbūt vēl vairākām paaudzēm. (Tādējādi Latvijai daudziem vērotajiem no malas ir lemts arī turpmāk palikt par zemi ar «neparedzamu pagātni».) Pirmām kārtām ir jāpastāv politiskai vīzijai, kas apzinās šo ierobežojumu, taču vienlaikus ir spējīga tikt vaļā no klasiskās «nacionālās valsts» sastingušās koncepcijas virzienā uz priekšstatu, kas atbilst XXI gadsimta sākuma vajadzībām. Esmu pārliecināts, ka šai orientācijai pašai par sevi nav krasi jāierobežo (kā daudzi baidās) nacionālo simbolu un tradīciju svarīgums un identificējošā funkcija, jāvājina nacionālās valodas nozīme un tml.
Socioloģiski izsakoties: ir nepieciešams piedāvāt tādu valsts turpmākās attīstības koncepciju, kurā etniskās un kultūras identitātes līnijām nebūs noteicošās nozīmes. Citiem vārdiem: visiem Latvijas sabiedrības integrācijas mēģinājumiem ir jāizriet no mērķiem un vērtībām, kas stāv pāri šīm līnijām. Skaidrs, ka nav viegls uzdevums izveidot izstrādātu, vispusīgi pieņemamu koncepciju, kas izrietētu no šiem (taču arī vēl citiem) priekšnoteikumiem. Lai to paveiktu, jau šobrīd tiek piedāvātas vesela virkne pozitīvu ierosmju. To vidū es ierindotu, piem., Latvijas iesaistīšanos Eiropas un reģionālās integrācijas procesos vai arī pilsoniskā principa lomas pieaugumu iedzīvotāju identifikācijas procesā ar savu valsti. Šādas koncepcijas izmantojamības pašsaprotams priekšnoteikums ir valsts ārējā stabilitāte. Tā ir nodrošināta, ar labām izredzēm nākotnē.
Uzturēšanās laikā Latvijā esmu konstatējis, ka visas sabiedrības integrācijas koncepcija, kas augstāk par visu uzstāda tīri «nacionālu» principu, nevar cerēt uz panākumiem. Tā nevar uzrunāt daudzskaitlīgo iedzīvotāju grupu, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, kuru ģimenes vide arī ir nelatviska, bet kuri nejūt vajadzību meklēt savu pašidentifikāciju nelatviskajā kultūras vidē ārpus šīs valsts robežām. Striktais latviešu nacionālisms šajos cilvēkos vienmēr tikai pastiprinās pašu nestabilitātes un atsvešinātības sajūtu.