Viņu labie darbi ir kā eņģeļa spārni

Pirms kāda laika misijas Pakāpieni vadītāji Dana un Viljams Šulci saņēma īpašu vēstuli. Rakstīja jauniete no sešu bērnu ģimenes, kuru pirms daudziem gadiem misija bija ņēmusi savā paspārnē: regulāri veda sadzīvē nepieciešamo, risināja samilzušas problēmas, atbalstīja morāli. Vēstule bija pateicība un vaļsirdīga atzīšanās, cik ļoti bērni gaidīja šos apciemojumus. Viņi stundām sēdēja pie loga, jo ticēja - ja vairāk gaidīs, cītīgi izrādīs, cik ļoti gaida, Dana un Viljams atbrauks ātrāk. Un gaidīja bērni tāpēc, ka pēc tam viņu vienmēr bēdu māktā mamma kādu laiku bija pavisam cits cilvēks.

Pēdējos septiņus gadus misijas mājvieta ir Tukums, pirms tam mitinājās īrētā īpašumā Jūrmalā. Abu lielākais prieks, ka pa šiem gadiem cilvēku vēlme ziedot grūtībās nonākušiem nav mazinājusies. Ziedotāji ir gan latvieši, gan ārzemnieki. Lielākā sāpe - joprojām tik ļoti daudzi bērni dzīvo cilvēkam necienīgos apstākļos.

Pacelt pirkstu ir visvieglāk

«Nekad nedomāju, ka tas izvērtīsies par visu manu dzīvi,» Viljams pārdomā savu nejaušo iesaistīšanos labdarībā 80. gadu beigās. Viņš kopā ar domubiedriem izdeva žurnālu Pakāpieni, kas pacēla dzelzs priekškaru, lai vēstītu par moderno kristīgo mūziku. «Tas bija 90. gadu sākumā, kad parādījās izdarīto abortu statistika. Situācija bija katastrofāla, bet reāli risinājumi neizskanēja,» atceras misijas vadītājs. Kopā ar Lidiju Lasmani-Doroņinu toreiz likuši galvas kopā, kā situāciju uzlabot. «Tobrīd šķita, ka mums nav morālu tiesību tikai pacelt pirkstu un kliegt.»

Daudzas grūtnieces izšķīrās par abortu sadzīves apstākļu dēļ, tāpēc dzima doma meklēt topošajām māmiņām atbalsta ģimenes. Iniciatīvas grupas aicinājumam atsaucās gan ģimenes, gan grūtnieces, bet viegli negāja. Viljams atceras, ka saņemtās vēstules no palīdzības sniedzējiem nereti bija jaukas tikai uz papīra. Ātri vien tapa skaidrs, ka pilnīgi ārpus konkurences jāatstāj piedāvājumi, kur patvērumu grūtniecei izteikuši vīrieši. Patiesībā tā daudzreiz bija tikai cerība uz siltāku gultu.

Tagad jau vairākus gadus misijai ir sava topošo un jauno māmiņu mājvieta, mīļi saukta par bēbīšu māju. Tā ir vieta, kurp doties, kad šķiet, ka vairs nav kur iet. «Kas māmiņas te sagaida? Dzīve saulītē. Audžuģimenes atmosfēra,» stāsta Viljams. Mājas gariņš ir audzinātāja, kas krīzes situācijā nonākušajām grūtniecēm ir kā audžumamma, bet viņu jaundzimušajam - vecmāmiņa. Pēc bērna piedzimšanas Pakāpienu paspārnē vēl var palikt sešus mēnešus. Daudzas jaunās māmiņas ir ļoti jaunas un misijas paspārnē mācās dzīvot normālu ģimenes dzīvi, kļūt par labu mammu, jo visbiežāk pašas augušas bērnunamā. Jaunietes mācās aprūpēt sevi un bērnu, gatavot ēst.

Kopā kopš dzimšanas

Tieši tā Šulci jokojot atbild uz jautājumu, cik ilgi viņi paši ir kopā. Patiesībā - 36 gadus. Viņi ir dzimuši ne tikai vienā gadā, bet arī vienā mēnesī un apprecējās, tikko sasnieguši pilngadību. Dana ir lietuviete, un abi jaunieši satikās Viļņā pie Ļeņina pieminekļa. «Tolaik biju tāds hipijs. Ap 16 gadiem aizlaidos no vecāku mājas, daudz klaiņoju apkārt pa kaimiņrepublikām,» atceras Viljams. Abi pasmejas, kā dzīve ar Danu izspēlēja joku. Viņa tik ļoti gribēja satikt tumšādainu puisi, tumšām acīm, kuras tad mantotu viņas bērni. «Mums ir četri superīgi bērni, bet neviens nav tumsnējs, kā bija iecerēts,» smejas ģimenes galva.

Dana pēc profesijas ir vecmāte un sākotnēji misijas projektos neiesaistījās. Tomēr vēlāk darāmais Pakāpienos tik lavīnveidīgi pieauga, ka to apvienot ar kaut ko citu būtu, kā izdzīvot divas dzīves. Lai daudzie darbi neķertos, Dana un Viljams ir sadalījuši pienākumus: bēbīšu māja ir vairāk Viljama ziņā, bet rūpes par palīdzības sniegšanu nabadzībā nonākušajām daudzbērnu ģimenēm - Danas. Viņas pārziņā ir aptuveni 300 dzīvesstāstu, kas izsāpēti, lai rastu risinājumu.

Katrai ģimenei Dana iekārtojusi savu mapi, sava veida sociālo anketu, kurā atzīmētas svarīgākās ziņas par ģimenes locekļiem, sniegtā palīdzība, problēmas. Pie katras kopā ar palīgiem viņa regulāri brauc ciemos, ved pārtiku, apavus, apģērbus, skolas piederumus. Daudzām ģimenēm ir sameklēti sponsori, lai izremontētu kādu istabu vai virtuvi. Dana saka, ka ir bagāta audžumamma - nereti rūpes par ģimeni ilgst, kamēr bērni izaug lieli. Tie, kas reiz bija trīsgadīgi, tagad sasnieguši pilngadību.

Ledusskapī tikai veca avīze

Ja 300 ģimeņu, tad ciemos jābrauc teju katru dienu cauru gadu? Dana smaida, ka tik traki nav. Braucieniem ir izplānoti maršruti uz vienu vai divām dienām, kurās viņi apbraukā vairākas ģimenes. Misijas darbības pirmajos gados aprūpējamo sarakstos bijušas pat 700 ģimenes, tad gan tas jau gājis pāri spēkiem.

Katra pirmā iepazīšanās reize ar ģimeni, kurai nolemts sniegt palīdzību, ir kā jauns pārbaudījums cilvēka spējai redzēt prātam grūti aptveramu postu. «Kad esi bijis pie ģimenes, kas dzīvo patiesi briesmīgos apstākļos, to nevar tik viegli aizmirst. Tad es tā klusi paraudu sevī. Sāp par bērnu, kuram jācieš,» saka Dana. Bērns jau nav vainīgs, ka vecāki nav mācējuši izsisties, ka sabrukusi vecā kolhozu sistēma, fermas likvidētas.

Vistrakāk, atzīst Dana, ir brīžos, kad virtuvē pārlaistais skatiens nemana neko, kas atgādinātu ēdienu. Un ne jau tāpēc, ka viss būtu glīti salikts ledusskapī. «Tu paver?» Viljams pavelk uz zoba. Dana atzīst, ka dažkārt gadās, un vienā tādā reizē tajā bijusi tikai veca avīze. Optimisma saglabāšanai viņa prasījusi mammai, vai to tur glabā, lai ilgāk ziņas turētos svaigas.

Zelta likums ceļā uz uzticību un pārmaiņām ģimenē ir nemoralizēšana, lai cik šausmīgi apstākļi mājās liktos. «Atceros, kādā mājā bija tik nepanesama dvinga, viss lipīgs no netīrumu kārtas, bet gultā guļ mušām nosēts bēbītis - seju nevar saskatīt!» stāsta Viljams. Viņš uzrunājis pamatskolas vecuma meitenes, cik vien maigā formā iespējams. «Es viņām saku, nākamreiz mums līdzi būs ciemiņš, lai piekārto māju, bet viņas man atbild - mums vienmēr ir kārtība.» Tā kārtība, kāda bijusi viņu mājās kopš dzimšanas.

Smaids ir vislielākā uzvara

«Viljams ar Danu ir kā divi sargeņģeļi,» rakstīts vienā no Latvijas lepnuma pieteikuma vēstulēm. Par Pakāpienu vadītāju labajiem darbiem esam saņēmuši daudzus pieteikumus. Tajās ir jauno māmiņu un daudzbērnu ģimeņu pateicība par abu misijas vadītāju doto spēku izdzīvot, par sapratni un par noticēšanu. Dana atzīst, ka rūpestos nolaistos spārnus palīdz pacelt saņemtās bērnu vēstulītes. Daudzreiz tajās ne tik daudz izteikta pateicība par atvestajām mantām, cik par mammu, kura pārvērtusies. Mamma pēc tam vairāk smaida un ir kļuvusi mīļāka.

Viena no Šulcu fundamentālajām atziņām ir tieši par smaidu: ja ir izdevies ar ģimeni kopā kārtīgi izsmieties, tad daudz ir panākts. «Un īpaši tas ir par mammu. Mūs bieži sagaida jauna sieviete, bet sejā - jau pilnīgi pelēka. 35 gadi, zobu nav, vīrieša nav, parādu daudz,» saka Viljams.

Vēlāk Dana parāda desmitiem fotogrāfiju, kuras pārspēj visus pārvērtību šovus un jaunības eliksīra reklāmas. Tajās sievietes fotografētas pirms un pēc tam, kad ar misijas palīdzību tikušas pie smaida - jauniem zobiem. Pilnīgi pārvērtušās ir mammu pāragri sakritušās un savecējušās sejas.