1944.gada septembrī, kad Bruins, Nīderlandē dzimis Vācijas pilsonis, veica dienesta pienākumus uz Vācijas un Nīderlandes robežas, viņš kopā ar kādu dienesta biedru uz robežas notvēra pretestības kustības dalībnieku Deikemā. Neilgi pēc sagūstīšanas gūsteknis tika nogalināts, upurim mugurā raidot četrus šāvienus.
Bruinss atzinis, ka atrazdamies Waffen SS dienestā, bijis klāt notikuma vietā, taču noliedz, ka būtu nogalinājis Deikemā un slepkavībā vaino savu dienesta biedru, kas jau ir miris.
Nīderlandes tiesa drīz pēc Otrā pasaules kara Bruinsu aizmuguriski notiesājusi gan par Deikemā nogalināšanu, gan par divām citām slepkavībām. 1949.gadā Bruinsam tika piespriests nāvessods, kas vēlāk tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu.
Tomēr Bruinss no piespriestā soda izvairījās, bēgot uz Vāciju, kas atsakās izdot savus pilsoņus. Vācijas pilsonību Bruinss ieguva, pamatojoties uz Ādolfa Hitlera 1943.gada dekrētu, kas ļāva iegūt Vācijas pilsonību nacistiskās Vācijas dienestā esošajiem ārvalstniekiem.
Tomēr arī Vācijā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Bruinss nonāca cietumā, kur viņš pavadīja vairākus gadus. Tolaik viņš tika notiesāts par divu ebreju brāļu slepkavību, kas tika pastrādāta Nīderlandē 1945.gada aprīlī.
Domājams, ka Bruinsa prāva, kas sākusies Hāgenē, būs viens pēdējiem nacistisko kara noziedznieku procesiem Vācijā.