"Jūtos ļoti forši, esmu priecīgs, ka atkal varu trenēties kopā ar
izlasi un palīdzēt Latvijai," Andris Biedriņš saka tūlīt pēc treniņa
Olimpiskā centra zālē piecas dienas pirms sezonas pirmā oficiālā mača
ar Maķedonijas komandu. "Domāju, ka mēs, visa komanda, esam uz pareizā
ceļa."
Noderīgā pauze
Andra ceļš uz valstsvienību šogad iznāca garāks nekā agrāk. NBA sezonas vidū bija sācis izpausties garajā sezonā iekrātais nogurums, un atbildēs uz jautājumiem par līdzdalību Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā entuziasma bija pamaz. Taču Latvijai par labu nāca Warriors nekvalificēšanās NBA play off spēlēm, kas Biedriņam sagādāja atvaļinājumu jau kopš aprīļa vidus.
"Pusotru, varbūt pat visus divus mēnešus nudien ar bumbu neko negribējās darīt," atzīst Andris. Šajā laikā valstsvienības lietas labāk necilāt pat sarunās. "Kad nogurums ir sakrājies, tu neko sakarīgu nevari atbildēt. Liekas, esi pārguris, par spēlēšanu ne domāt negribas. Bet beidzas sezona, paiet mēnesis, un vēlme spēlēt pamazām atgriežas."
Izskatās, ka šai ziņā nekas īpaši nemainīsies arī turpmāk, un, turot īkšķus par Biedriņa veiksmēm Warriors sastāvā, būs jāpatur prātā, ka Goldensteitas komandas veiksme sezonas izskaņā var kaitēt Latvijas valstsvienības interesēm. "Plus mīnus tā tas būs. Ja būtu spēlējuši play off otrajā kārtā, kā tas bija pirms gada, un es Latvijā atgrieztos jūnija sākumā, līdz izlases treniņnometnei paliktu viens mēnesis. Par maz… Arī ziemā dažā spēlē jutu, ka nav bijis pietiekami brīva laika, jo sāka trūkt enerģijas."
Priecīgs palikt
Treniņus individuālā režīmā Andris atsāka jūlija vidū, bet, kamēr ķermenis centās atgūt atvaļinājuma laikā pazaudēto ritmu, vismaz daļa prāta atradās Amerikā, kur Biedriņa aģenti kārtoja jaunā līguma lietas. "Patiesībā nebiju domājis spēlēt citā komandā. Warriors savulaik mani pieņēma un uzticējās. Tur lēnā garā sāku spēlēt. Esmu pateicīgs klubam, kas man deva šādu iespēju. Pilsēta, sadzīve, fani — tur man ļoti patīk, un neko negribēju mainīt," Biedriņš atkārto tēzes, kuras nebija slēpis jau agrāk. Iespējams, šāda atklātība mazliet apgrūtināja darbu aģentiem, jo kluba vadība, zinot Andra nostāju, nesteidza likt parakstus zem pirmajiem piedāvājumiem. Taču pēc pagaras pauzes jūlija beigās ASV presē parādījās ziņas, ka par Biedriņu nopietni interesējoties Krievijas klubi…
"Zinu, ka interese bija, bet man pašam ar to nebija nekāda sakara," Andris norāda, ka "Krievijas variants" bijusi tikai gana stipra kārts kopīgajā spēlē. "Aģents piezvanīja un pateica, ka presei iedos šādu informāciju, lai aktivizētu sarunas. Nākamajā dienā viņam piezvanīja no Warriors."
Pašu līgumu Andris nodēvē par ļoti labu un atzīst, ka joprojām nespējot īsti aptvert notikušo. "Atceros, kā aizbraucu uz Ameriku pirms četriem gadiem, kā sāku tur trenēties un spēlēt. Tas bijis garš un grūts darbs, kas atalgojies." Četrkāršais algas palielinājums acīmredzot uzliks arī papildu psiholoģisko slodzi, tiesa, Andra pirmā reakcija ("Nevarēšu vairs runāt ar žurnālistiem, jo visu laiku vajadzēs trenēties…") liecina, ka to izturēt palīdzēs veselīga humora izjūta. "Laukumā jau tu nedomā par algu, bet dari savu darbu. Es vienmēr esmu centies to darīt pēc iespējas labāk. Patīkami, ja man izdodas un tas tiek novērtēts."
Latvijas plusi
Kluba vadībai pret Andra līdzdalību Latvijas valstsvienībā iebildumu neesot. Gluži otrādi. "Viņi atbalsta manu spēlēšanu te, jo zina, ka tas palīdz. Pats esmu viņiem teicis, ka tas nostiprina pārliecību par sevi un pēc tam labāk jūtos arī Amerikas laukumos."
Šovasar ar Warriors treneriem esot saskaņots plāns darbam svaru zālē. "Warriors fiziskās sagatavotības treneris iedeva programmu, kurā norādīts, kas jātaisa un kurā dienā jātaisa. Bet basketbola zālē daru to, ko Trajkovičs liek."
Valstsvienības galvenā trenera Nenada Trajkoviča vadībā Andris īsu brīdi darbojies jau pirmajā gadā Amerikā un augstu vērtē serbu speciālista prasmi individuālo nodarbību vadīšanā. "Šovasar mums ar Trajkoviču primārais uzdevums bija piestrādāt pie soda metieniem. Nomainījām stāju, pakoriģējām tehniku," Andris uzsver, ka īpaša uzmanība pievērsta tradicionālajam Ahilleja papēdim. Pārbaudes turnīrā Rīgā pirmajā mačā Biedriņa precizitāti raksturoja skaitļi 4/9, bet abos pārējos aina bija daudz labāka (7/9). "Pret Franciju un Gruziju nebija ne vainas," Andris ir priecīgs par pozitīvo tendenci un atzīst, ka šī nav pirmā reize, kad metienu tehnika piedzīvojusi nopietnas korekcijas. Varbūt nebūs arī pēdējā: "Jāmaina, kamēr atrodi īsto."
Spēlēšana Latvijas valstsvienībā nākot par labu arī darbībai citos uzbrukuma elementos. "Man ir divas dažādas lomas — viena Latvijā, otra Amerikā. Te ir grūtāk, jo jāuzņemas līdera loma, ko Warriors no manis neprasa. Jāpierod gan sportiski, gan psiholoģiski. Bet arī interesanti."
Vai ar trim pārbaudes spēlēm būs pieticis, lai sajustu īsto garšu? "Nav tik traki, tas notiek ātri," Biedriņa balsī jūtams azarts, kas palīdzējis izturēt arī pirmajiem mačiem tomēr pārlieku lielo slodzi. "Pirms spēles ar Gruziju bija tāds smagums kājās. Laukumā tas aizmirsās, tagad atkal jūtu. Bet tas jau pāries, un līdz trešdienai viss būs kārtībā."
Svaiga elpa
Jauns treneris, pamainījušies vairāki spēlētāji — Latvijas valstsvienības 2008.gada modelis tomēr būtiski atšķiras no tās komandas, kura pērn spēlēja Eiropas čempionāta finālturnīrā. Vai uz labo pusi?
"Katrs treneris nāk ar savām idejām un pieejām. Man patīk. Manuprāt, mums vajadzēja jaunu cilvēku no ārpuses, lai kaut ko pamainītu. Esmu apmierināts un domāju, ka citi čaļi arī. Domāju, ka kvalifikācijas turnīrā būsim labā formā."
Ne visai veiksmīgās spēles Francijas turnīrā Andris vērojis no malas, vēl nevarēdams palīdzēt nenokārtotās apdrošināšanas dēļ. "Zināju, ka puiši ir noguruši, jo treniņi bija smagi. Tā bija neliela bedre gan fiziski, gan varbūt arī psiholoģiski. Taču pēc tam Rīgā visi jutāmies pavisam savādāk. Sajūtas bija pozitīvas, arī spēle sāka veikties. Bija pozitīvas emocijas, un viss būs kārtībā," Andris uzsvēra optimistisko noskaņu.
Šķiet, pirmo reizi pēdējo gadu laikā šosezon optimālajā sastāvā valstsvienība sapulcēsies tikai pirmajā oficiālajā mačā, kad komandai pievienosies arī Rīgas turnīrā nespēlējušie Kristaps Valters, Gatis Jahovičs un Ernests Kalve. Vai pietiks laika atrast kopskaņu laukumā? Biedriņš īpašas problēmas nesaskata: "Ar Kristapu un Gati jau darbojāmies kopā nometnēs. Vispār ar Kristapu saprotos ļoti labi. Man patīk ar viņu spēlēt jau kopš vecajiem laikiem Rīgā. Viņš ir ļoti labs saspēles vadītājs, un tas ir ļoti svarīgi manam uzbrukumu arsenālam. Treniņos mums sanāca ļoti labi."
Tuvoties piecniekam
Izdzirdējis vārdu "Portugāle", Andris saviebjas ("Tie jau mūsu labākie draugi…"), šai ziņā daudz neatšķirdamies no komandas biedriem un visiem, kuri vien sekojuši Latvijas valstsvienības sekmēm. Pērn Eiropas čempionāta finālturnīrā nelaimīgais zaudējums rangu tabulā zemāk stāvošajiem pretiniekiem ne tikai sabojāja iespaidu par pirmo uzvaru pār Horvātiju, bet arī pāragri aizsūtīja latviešus mājās. Tagad aklā izloze atkal savedusi kopā ar dienvidniekiem kvalifikācijas turnīra grupā…
Par liktenīgo zaudējumu Seviljā Biedriņam jaunu versiju nav. "Varbūt motivācija bija savādāka, vairāk bijām koncentrējušies uz stiprajiem. Skaidrs, ja pirmajā spēlē nāk pretī Horvātija, tad visi bijām noskaņojušies. Toties pār Portugāli jau pāris mēnešu iepriekš uzvara bija, kā uz paplātes uzlikta. Tik vienkārši tas nav, bet tas tomēr ir katra spēlētāja kompetencē — kā kurš koncentrējas uz spēli. Jāsāk ar sevi…" Psiholoģisko problēmu risināšanai Warriors vadībā esot īpašs psihologs, tiesa, Andris pats šā speciālista pakalpojumus līdz šim neesot izmantojis.
Augstas klases sportistam labākais psihologs ir paša motivācija. "Mērķis? Protams, iekļūt finālturnīrā! Pēc tam īpaši neesmu aizdomājies. Dažreiz esmu iedomājies, ka gribētos tikt ārā no grupas, tuvāk Eiropas pirmajam piecniekam. Bet nav tā, ka tā būtu nosprausta latiņa."
Spēlēšana valstsvienībā Andrim nozīmē ne tikai tiekšanos pēc sportiskiem mērķiem. "Tā ir vienīgā reize, kad visi draugi, radi, skolas biedri var redzēt mani spēlējam. TV ekrānā ir viens, bet te var atnākt un paskatīties, ka varu izdarīt vairāk, nekā varēju iepriekš. Jāspēlē tā, lai visiem būtu interesanti."
Bet Eiropas piecnieks — vai tas ir reāli? "Protams, grūti un smagi jāstrādā, bet tas ir iespējams. Mums vēl ir jauna komanda, jauni spēlētāji nāk klāt — es domāju, ka mēs to varētu."