Butauts zina, ko varu — sadarbības bija tādas, lai es tiktu pie metiena."), piedalīties akcijā Valstsvienības spēlētāji — pirmajiem treneriem un gatavojās LBL čempionāta pirmajam mačam ar VEF Rīga. "Viss turpinās. Labi, ka esam kvalificējušies Eiropas čempionāta finālturnīram un šī vasara nav jāaizmirst pavisam. Pirms gada pēc atgriešanās no Seviljas basketbolu negribējās ne redzēt. Taču visam jātiek pāri. Ne vienmēr viss būs labi, bet ne vienmēr viss būs slikti," saka 36 gadus vecais uzbrucējs, kuram šī būs jau 18.sezona profesionāļos. UZSVARS UZ NIANSĒM Kaut arī mērķis sasniegts un pēc gada varēsit spēlēt Eiropas čempionāta finālturnīrā, daudziem — gan spēlētājiem, gan līdzjutējiem —palikusi neapmierinātības sajūta…
Vienmēr jau kādam kaut kas nepatīk… No katra trenera var paņemt pozitīvo, ko pēc tam vari izmantot. To arī cenšos darīt.
Ko treneris Nenads Trajkovičs mainīja Latvijas izlasē?
Katrs treneris nāk ar savu stilu. Loģiski, ka treniņi bija savādāki nekā iepriekš. Bija daudz runāšanas, lai saprastu nianses. Manuprāt, dažbrīd par daudz. Izlasē tomēr ir profesionāli džeki, un, kaut arī bija lietas, ko nezinājām, šaubos, vai šī bija īstā vieta nianšu mācīšanai. Varbūt vajadzēja vairāk pievērsties komandas spēlei, salikt kopā komandu ar tām spēlētāju iemaņām, kādas ir.
Tātad izpaudās trenera pieredzes trūkums komandas veidošanā un vadīšanā?
Neņemos apšaubīt viņa teikto, ka esot 10 000 spēļu novadījis…
Kādas tad bija galvenās problēmas komandas spēlē?
Pamatideja bija vienkārša — iedot bumbu Andrim (Biedriņam), lai viņš varētu viens pret vienu apspēlēt savu sedzēju. Bet Eiropā basketbols ir savādāks nekā NBA — vairāk palīdzēšanas, līderus sedz pa diviem un trijiem. Andra ieguldījums pirmajā uzvarā pār Maķedoniju bija neatsverams, taču pretinieki skatījās un analizēja to spēli. Kad Andri izslēdza, nebija cita cilvēka, kas pavilktu vezumu uz priekšu. Daļēji to varēja izdarīt Kristaps (Janičenoks), bet viņš spēlēja pa 40 minūtēm un tas nebija viegli. Citi tika aizmirsti. Te ir ko pastrādāt un pielikt.
Biedriņš komandai īsti pievienojās tikai augusta vidū. Ko treniņos darījāt līdz tam? To pašu, tikai ar kādu citu Biedriņa "lomā"?
Pirmajā pārbaudes turnīrā Maskavā (Kaspars) Cipruss tika labāko
piecniekā. Tomēr Andris tika turēts laukumā vairāk par 35 minūtēm. Arī
tad, kad vairs nebija svaigs.
No malas radās iespaids, ka Cipruss un arī Jānis Blūms pārāk viegli piekāpās konkurencē par vietu pamatsastāvā…
Tas atkarīgs no katra individuāli. Protams, ir jācīnās par savu vietu, bet, no otras puses, diezin vai izlasē tas jādara ar visiem spēkiem. Nebūs labi, ja tu ar savu azartu un vēlmi sevi pierādīt pats dabūsi traumu vai kādam "palīdzēsi" to dabūt. Tas jau ir trenera ziņā — prast izmantot visus tā, lai labums būtu vislielākais.
Kritizējot uzbrukumu, tika slavēta aizsardzība — bija par ko?
Ja zem groza stāv Biedriņš un Bērziņš, tad no turienes pretiniekiem bija grūti ko dabūt iekšā. Atlika mest no ārienes, ko darīja gan portugāļi, gan maķedonieši. Turklāt gan igauņi, gan maķedonieši palaida garām savas iespējas, neiemetot sodus. Ja būtu iemetuši, diezin vai mūsu aizsardzību slavētu.
NEIZSKAIDROJAMAS LIETAS
No malas izskatījās, ka darba procesā Trajkovičs kļuva aizvien kritiskāks pret visu, kas notika Latvijā un vienlaikus arī nervozāks?
Nezinu, vai darba gaitā viņam mainījās iespaids par mums. Katrā ziņā sezonas laikā viņš bija apbraukājis klubus, pētījis mūsu iepriekšējo spēļu ierakstus, un nevajadzēja būt problēmām saprast, ko varam izdarīt. Īpašu nervozitāti nejutu. Kāds asāks vārds jau reizēm noder.
Vai galvenais treneris visu laiku kontrolēja situāciju un komandu?
Sākumā radās iespaids, ka viņš to var. Kā kapteinis centos palīdzēt, lai viss notiktu pēc viņa plāna. Bet beigās viss aizgāja pašplūsmā. Tika pieļautas šādas tādas vaļības
Vai pēdējā spēlē ar Portugāli?
Jau ar Igauniju. Varbūt pašpārliecinātība radās. Sākām kalkulēt:
Maķedonijā zaudēsim, pēc tam vinnēsim, un viss būs kārtībā. Bija
iespēja pat izcīnīt pirmo vietu, bet…
Bet…
Nepaveicās. Dažreiz tā notiek.
Miranda iemet dullu trijnieku…
Visa spēle bija tāda — nekāda. Tiesneši atļāva rupju spēli pret Biedriņu un Bērziņu, portugāļi gribēja atriebties par zaudējumu Rīgā. Bija gatavojušies kārtīgi. Varbūt tā mums pietrūka.
Zaudējums Seviljā bija atriebts jau Rīgā?
Nevar vilkt paralēles starp Eiropas čempionāta finālturnīru un parastu spēli. Mājās uzvarēt ar 30 punktiem — tas neizklausās pēc atriebības.
Bet uzvara izbraukumā tāda būtu!
Tas būtu mazliet savādāk. Bet nebija.
Varbūt pašlepnuma par maz?
Noteikti nē. Daudzi spēlēja pusslimi, citi bija gatavi pat kauties…
Tiesa, visi jau bija drusku atslābuši, bet, kad uzzinājām, ka
Maķedonija zaudējusi, vajadzēja atkal saspringt…
Vaina meklējama nepareizā taktikā, vai meistarībā latvieši nav nemaz tik pārāki?
Ir tādas komandas, ar kurām mums iet grūti. Nedomāju, ka esam vājāki par Izraēlas izlasi, esam stiprāki par portugāļiem. Bet…
Par Igauniju taču esat stiprāki vairāk nekā tikai par tiem pieciem punktiem, kas šķīra Rīgā?
Uzvara paliek uzvara. Ja Portugālē būtu plus viens, mēs tagad runātu savādāk.
Pēc tā mača pats atzini, ka komandā bijušas vieglprātības pazīmes un nācies pateikt skarbus vārdus. Vai partneri ieklausījās?
Tas jāprasa puišiem. Man tikai radās iespaids, ka treneris gan pēdējo
nedēļu vispār neņēma kapteini galvā. Varbūt tāpēc, ka nespēlēju 35
minūtes. Bet varēju palīdzēt savādāk. Sadarbība starp kapteini, otro
treneri un galveno ir ļoti svarīga.
PIETRŪKA KONSEKVENCES
Darbu Trajkovičs sāka ar spēlētāju apbraukāšanu. Cik tādas vizītes bija produktīvas?
Nezinu, vai tās ko deva. Piemēram, Ostlers solīja, ka būs, bet neatbrauca. Pirms četriem gadiem toreizējais direktors (Edgars) Šneps ar (treneri Raimondu) Miglinieku bez īpašas reklāmas apbraukāja čaļus ar mašīnu un dzīvoja pie mums, nevis viesnīcās. Turklāt pavasaris nav īstais laiks tādām runām. Kad septiņus mēnešus esi nodragājis, loģiski liekas, ka vasarā nespēlēsi. Tāpēc radās iespaids, ka daudzi atsakās. Nedēļu vai divas pēc sezonas ir savādāk.
Vai pats arī šaubījies?
Bija brīdis, kad domāju.
Vai trenera personībai bija kāda nozīme?
Lēmums nebūtu savādāks.
Cik stipra bija Trajkoviča autoritāte komandā?
Sākumā likās, ka viss būs kārtībā. Tika uzsvērts — ne soli pa labi, pa kreisi. Bet beigās viss aizgāja tādā pavieglā stilā, un tad es vairs nesapratu, kāpēc viņš Armandu (Šķēli) atlaida?
Ko Armands pats teica jums, partneriem?
Ka sāp — muskulis, plecs vai lāpstiņa. Varbūt varēja gaidīt, lai izārstē traumu, kā gaidīja (Kristapu) Valteru. Tobrīd man likās: ja reiz ir pateikts, ka neauklēsies, tad labāk neauklēties. Bet Janičenoku drīz paņēma atpakaļ. Trenerim pietrūka konsekvences, savukārt komandai — Šķēles.
Vai nākamgad pret Armandu komandā būs savādāka attieksme?
Nē, absolūti nē. Katrs izvēlas savu ceļu. Man nav bijušas traumas, un
ceru, ka vēl piecus gadus varēšu spēlēt (smaida). Bet Armandam bija,
un, ja veselība pasliktinātos, klubā to varbūt nepiedotu. Izlase jau ir
tāda patriotiska lieta.
ATPŪTAS SLOGS
Pirms darba sākuma izlases vadība solīja spēlētājus par mūkiem nepadarīt, bet piekodināja, lai zinātu, kur un kā atpūsties. Vai zināja?
Zināja (smaida)…
Kā tad pietrūkst, lai paciestos vismaz līdz turnīra beigām — sportiskās motivācijas, rakstura, brieduma?
Grūti pateikt. Katrā ziņā varu saprast džekus, kuri atbrauc no ārzemēm.
Šoreiz tas traucēja?
Ceru, ka nē (smaida). Protams, katrs sīkums var traucēt. Bet šoreiz mēs
vairākas spēles uzvarējām pēdējās sekundēs — tātad viss bija kārtībā.
Ar Valda Valtera vieglo roku pašreizējais izlases pamatkodols ticis pie
kopīga apzīmējuma — tusētāju paaudze. Vai atbilst īstenībai?
Nezinu. Ja agrāk būtu tādas iespējas, droši vien notiktu tas pats. Vēl
vairāk — tāda dzeršana kā pirms gadiem divdesmit tagad vairs nav
iespējama. Cita lieta, ka tagad ir vairāk publisko izklaides vietu un,
ja kādu basketbolistu tādā ierauga, sākas runas. Kaut gan, ja
divdesmitgadīgs čalis kādu reizi neaiziet gulēt līdz pusnaktij, nekas
traks jau nenotiek. Man gan jāsāk domāt par režīmu (smaida).
Lietuvas zvaigznes pērn tika izvazātas pa presi, bet pēc tam dabūja Eiropas bronzu…
Būtu uzvedušies godīgi, varbūt būtu dabūjuši zeltu… Nezinu, smags
jautājums. Bet nevar jau visu laiku sēdēt mājās, skatīties griestos.
Kaut kur jāiziet. Tikai…
…cik, kad un kā?
Dabīgi!
BEZ VEIKSMES NEIZTIKT
Vai Trajkovičam jāpaliek amatā?
Ne es to noteikšu.
Latvijas basketbola vēsturē ir gadījumi, kad pēc veiksmīga
kvalifikācijas turnīra nomaina treneri, lai finālturnīrā būtu stiprāki…
Ja lēmēji paprasīs, man nebūs problēmu pateikt, ko domāju.
Kāds pašam varētu būt noskaņojums pirms finālturnīra?
Vēl neesmu domājis. Visa sezona vēl priekšā.
2001.gadā par maksimālu motivāciju gādāja iepriekš piedzīvotās neveiksmes. Vai arī tagad sajūta nav kā bedrē, no kuras jārāpjas ārā?
Nedomāju, ka esam bedrē. Varam nospēlēt normāli, un ne tikai pārbaudes spēles. Pērn Seviljā ar Horvātiju bija viens no labākajiem izlases sniegumiem — spēles plānu izpildījām par 95%. Arī pret spāņiem spēlējām labi. Pret portugāļiem spēle neaizgāja, bet ārā izkritām tāpēc, ka horvāti vinnēja spāņus. Pēdējās sekundēs… Tā basketbolā gadās — vari spēlēt labi, bet viss sagriežas kājām gaisā. Pagājušā gada stils par 100% bija labāks nekā šogad, bet toreiz zaudējām, toties tagad uzvarējām. Basketbola dievs vienreiz pagriež vaigu, bet otrreiz kaut ko citu.
Varbūt esat viņu nokaitinājuši?
Varbūt. Bet varbūt viņš pavērsīsies atpakaļ.