Pretī nav komandu, par kurām jāuztraucas, — kā Lietuvos rytas vai Žalgiris. Protams, liela nozīme būs psiholoģijai, noskaņojumam, trenera taktiskajiem risinājumiem," saka kluba prezidents Ivo Zonne.Veiksmīgais uzņēmējs ar personīgo basketbolista pieredzi 2001.gada vasarā pārņēma tradīcijām bagāto, taču līdzekļos trūcīgo LainERS komandu. Zem Barona karoga tā septiņos gados no sestās vietas Latvijā izaugusi par vienu no valsts flagmaņiem un šosezon enerģiski sniedzas pēc trim virsotnēm.
Spēkam jāpietiek
Treneris Muižnieks uzsver, ka Baronam/LMT vissvarīgākā ir katra nākamā spēle. Vai klubam ir noteiktas prioritātes?
Protams, vissvarīgākais ir Latvijas čempionu tituls, jo tas sola izeju uz ULEB kausu. Padoties negrasāmies nevienā turnīrā, bet, ja būs kādas problēmas — traumas vai pārgurums… Var iznākt kā izlasei. Vēl runāsim par to ar Kārli.
Vai par nogurumu neliecina zaudējums Baltijas līgas ceturtdaļfināla mačā Šauļos? (Saruna notika pirms atbildes mača — G.K.)
Viss, kas notiek ne tikai sportā, bet arī dzīvē, — viss notiek tā, kā tam jābūt. Lielu problēmu neredzu. Bija spēle, kurā daži nospēlēja labāk, citi sliktāk. Bija taktiskas kļūdas. Un būs atbildes mačs, kurā varam atspēlēties. Krīzes nav. No mūsu, vadības, puses esam izdarījuši visu, ko vien varējām un nevarējām. Esam vislabāk nokomplektētā komanda Latvijā, un Baltijā atpaliekam tikai no abiem lielajiem lietuviešiem.
Jums ir vairāk naudas vai gudrāk strādājat?
Nedomāju, ka vairāk naudas. Paveicies — nav nevienas nopietnas traumas. ASK Rīga vai BK Ventspils ik pa brīdim kāds nespēlē. No tā baidoties, paņēmām pilnu komandu, 12 spēlētājus. It kā varējām iztikt — nepaņemt Batistu vai Džefersonu. Bet, ja grib sasniegt mērķi, jānodrošinās pret visiem gadījumiem.
Toties latviešu spēlētāji sēž uz rezervistu soliņa…
Esmu runājis ar visiem. Arī Brūniņam un Sirsniņam ir un būs iespēja uzspēlēt, tiesa, ne katrā mačā.
Darāt, kā šķiet mērķtiecīgi, nevis kā iznāk — tātad klubam naudas problēmu nav?
Nekad nav bijusi. Tērējam to, ko izdodas piesaistīt, un trūkstošo piesedzu pats. Tikai jāredz, par ko cīnīties, censties. Vēl pērn man pašam bija jāsaprot, ka to gribu darīt. Tagad esmu sapratis.
Tad kāpēc Rīgā nespēlē vīri ar kārtīgu NBA rūdījumu?
Lielākā problēma ir tā, ka labāki spēlētāji pie mums nebrauc. Viņi nezina ne Rīgu, ne Latviju, viņus neinteresē FIBA kauss. Nesen bija varianti ar amerikāņiem, kurus atbrīvoja Efes Pilsen. Aģents nosauc cenu, mēs sakām O.K., bet viņi pasaka, ka nebrauks. Labi, ka nu jau aģentiem vairs nav jāstāsta, kas ir Baltijas līga. Tā ir novērtēta. Bet starptautiskā līmenī… Ir nenormālas problēmas nestabilitātes dēļ — katru gadu kaut kas mainās. Arī tagad neviens jau oficiāli nav pateicis, cik komandu nākamgad būs ULEB kausā. Ko lai es tagad solu spēlētājiem, kuri vaicā par nākamo sezonu?
Kāda ir pieredze attiecībās ar latviešu spēlētājiem?
Par Blūmu un Janičenoku interesējāmies sezonas sākumā, kad viņiem Itālijā ne visai veicās. Korekti piezvanīju uz klubiem. Boloņā par Janičenoka atdošanu ieinteresējās, bet nosauca tādu transfēra summu, ka varējām divus nopirkt. Kristaps Valters paprasīja tik daudz, cik, manuprāt, viņš nemaksā. Esmu pieradis izmēģināt visu — par apjautāšanos pa galvu nesit. Pats jau arī neapvainojos, ja man paprasa, vai nevar dabūt Šķēli.
Runā, ka sezonas vidū esot bijis pieejams…
Viņam visu laiku līgumus piedāvā. Bet mums bija un ir interese viņu noturēt, jo Šķēle ir visatraktīvākais basketbolists Latvijā. Tāpēc arī noslēdzām trīsgadu līgumu. Viņš ir mainījies pozitīvi, sāk iejusties kapteiņa lomā. Smaidīgs, viss kārtībā. Tomēr viņi divatā ar Aleksanderu Šauļus tomēr nevar vinnēt.
Nestabilitātes ķīlnieki
Trīs gadu līgums — tas ir signāls par kluba stabilitāti?
Daudziem ir ilgtermiņa līgumi. Trīs gadi ir Aleksanderam, Gustam. Vēl gads palicis Bērziņam. Viens tikai Batistam un Adomaitim.
Ko gribat sasniegt trīs gados?
Ko es varu atbildēt jums, ģenerālsponsoram vai spēlētājiem, ja nezinu, vai spēlēsim ULEB kausā, kāda shēma būs Baltijas līgā un Latvijā.
ULEB un FIBA nesaskaņas sagādā problēmu visai Eiropai...
Ja vismaz būtu simtprocentīga skaidrība par Baltijas līgu. Vienmēr esmu par to, lai spēļu būtu vairāk. Es maksāju naudu, un vajag apstākļus, lai spēlētāji to atstrādātu, lai būtu ko parādīt skatītājiem un arī sponsoriem. Baltijas līgā sezonā bija tikai 18 maču. Ideāla sistēma darbojas tikai Itālijā vai Spānijā — katru nedēļas nogali noteikti ir spēle un bieži nedēļas vidū otra.
No Latvijas FIBA ietekmēt grūti. Bet cik ievērojami klubs var ietekmēt Baltijā un Latvijā notiekošo?
Nekā nevar. Nesaprotu, kāpēc uz BBL sēdēm brauc Kehris, Grigaļāvičus un Janševics. To vajadzētu darīt klubu saimniekiem — cits spēks.
Rudenī LBS konferencē Barona/LMT pārstāvji teju vienatnē balsoja pret vadības priekšlikumiem, taču savu pozīciju ne skaidroja, ne aizstāvēja. Kāpēc tāda pieticība?
Man nav ne mērķa, ne vēlēšanās zīmēties. Taču savu viedokli varu izteikt — LBS prezidentam vārda pilnā nozīmē jābūt basketbola bosam. Ja nē, viņš ir tikai tūrists.
Spēlētāju trūkst
Baronā/LMT un ASK Rīga ir seši ārzemnieki, Vents-pilī un Valmierā pa četriem. Ambiciozu klubu Latvijā ir vairāk nekā spēlētāju…
Jā, spēlētāju trūkst, un jaunie neaug.
Neaug vai slikti audzināt?
Mums ir Mizis un Eglītis, kurus varam ielikt divpadmitniekā, bet labāk, lai viņi spēlē otrajā komandā. Taču viņi visi ir apsēsti ar ASV. Kāpēc man īpaši par viņiem rūpēties, ja uz četriem gadiem aizbrauks? Kaut gan principā Rīgā varam nodrošināt to pašu, ko Amerikā. Mums ir ideāla sadarbība ar Latvijas Universitāti, kas var sagatavot speciālu programmu sportistiem. Augstskolas līmenis labs, treniņu process profesionālā komandā, bet neviens to nenovērtē.
Muižnieks gan nekad nav slēpis, ka liela kluba trenerim nav laika audzināt jaunos.
Agrāk VEF spēlēja pamatsastāvs un dublieri, bet labākie jaunie varēja spēlēt abās komandās. Baronam ir sešas dažāda līmeņa komandas Latvijas čempionātā. Pakāpeniski viss notiek. Ar jauno ir interese strādāt, ja tiek noslēgts ilgtermiņa līgums. Kā dara Žalgiris. Mums tā ir ar Bērziņu. Butautam neizdevās viņu atraisīt, Vētram neizdevās, Muižnieks vēl cīnās. Bet play–off laikā gan nevienu vairs neaudzināsim.
Audzināšana ir trenera darbs vai pats arī piedalāties procesā?
Pats arī. Katram jau ir savas problēmas. Sākumā Aleksanders vispār nesaprata, kur atbraucis. Pastāstījām, ka mums ministri sēž tribīnēs, pēc zaudējuma Klaipēdā norādījām, ka Neptūnas basketbolisti visi kopā saņem tik, cik viņš viens. Viņš kļuva ļoti domīgs, un pēc īsa brīža sāka spēlēt gandrīz ideāli. Hlebovickis sākumā prasījās, lai laižot vaļā. Pārliecinājām, ka uz maiņu viņš mums noderēs. Ar Gustu un Adomaiti sākumā lietojām palīdzēšanas taktiku, tad visu nogriezām, un vīri sāka spēlēt.
Var un grib atļauties
Vai basketbols biznesam nekaitē?
Patlaban biznesā ir apsīkums, un man paliek vairāk laika basketbolam. Es to uztveru kā hobiju. Nevar taču domāt tikai par naudu. Bērni spēlē, radinieki spēlē. Jārada apstākļi, lai viņiem būtu kur augt. Valda Valtera piemērs — ja gribi savus dēlus izaudzināt par augstas klases basketbolistiem, jātur nopietna komanda, kas spēlē ne tikai Latvijā. Ja nebūtu Barona, daudzi bērni nespēlētu. Mēs veidojam piramīdu, ASK Rīga veido savējo — pareizi, jaunajiem jāzina, uz ko tiekties. Lielāko enerģiju prasa spēlētāju meklēšana. Tagad jau tikai par motivāciju jādomā. Lai 120% atdeve, lai nav ārpus basketbola problēmu.
Salīdzinot ar ārzemju klubiem, Barona/LMT personāls ir neliels…
Algoti darbinieki ir tikai divi, bet mums ir brīvprātīgie palīgi, viss mans birojs strādā arī komandai. Visas funkcijas nosegtas bez maksas. Cilvēki iegulda klubā savu laiku un darbu.
Vai darbā ar sponsoriem jūtat solītās ekonomiskās krīzes pazīmes?
Galīgi nē. Vakar piebiedrojās jauni. Jo vairāk uzvaram, jo vairāk mūs atbalsta. Pērn pieredzējām pretējo. Nav jau grūti uzaicināt potenciālo atbalstītāju uz Arēnu — smuka spēle, daudz publikas. Piedāvājam: mēs esam radījuši šo produktu, jūs varat strādāt kopā ar mums. Tas ir mūsu virziens — sponsori kā savstarpēji saistīts klubiņš. Kad būvēju Barona kvartālu, tā arī bija — betons no kluba sponsora, bruģis no sponsora, logi no sponsora, nauda un apdrošināšana arī. Basketbols darbojas kā saistviela. Neatraidām nevienu, un nav ierobežojumu arī tiem, kas mūs atbalsta ar pāris simtiem latu. Arī ar valsti un pašvaldību viss ir kārtībā. Paldies (Rīgas mēram) Birkam. Sezonas beigās viņš būs priecīgs, jo jebkurā gadījumā visdrīzāk būs kopā ar čempioniem.
Lokālai intrigai duelis Barons/LMT — ASK Rīga noder ideāli. Bet varbūt ir vērts apvienot resursus un izveidot vienu, toties Eirolīgas līmeņa komandu?
Apvienoties nav reāli un arī nevajag. Nevar vienā klubā dabūt divas bankas vai divas telekomunikāciju kompānijas. Katram jāiet savs ceļš. Viens kļūs stiprāks, otrs vājāks, bet Rīga ir milzīga pilsēta, un uzņēmēju pietiek.
Vai ar ASK cīnāties tikai laukumā?
Ārpus tā šogad nekādu problēmu. Darām kopīgu darbu — popularizējam basketbolu, kārtojam juridiskās problēmas ar sportistu atalgojumu, arī citas lietas.
Vai varat atklāt Barona/LMT budžetu?
Maijā varēsim, kad viss būs sarēķināts. Sezona turpinās, izdevumi aug.
Vai paša daļa izdevumos šogad augusi?
Jā, ļoti. Varu atļauties un gribu to darīt. Pērn vēl nebija īstas cerības, ka varam sasniegt mērķus — uzvarēt Latvijas čempionātā un sasniegt ULEB kausu. Šogad tāda pārliecība ir, un izdarīšu visu, ko varēšu.
Bet ja neizdosies?
Viļņā dažādu turnīru uzvarētāju vimpeļi pie zāles griestiem perfekti parāda izaugsmi. Lietuvos rytas gāja uz Eirolīgu astoņus gadus. Mums šis ir ceturtais nopietnais gads.
Cik tādu vimpeļu varētu būt?
Spēlēt var ar visiem, vairs nav tā, ka Žalgiris mūs vinnē ar 40 punktiem. Ar katru gadu aug mūsu budžets, mērķi, spēlētāji, skatītāji. Eirolīga nav nesasniedzams sapnis. Bet visam jānotiek pakāpeniski, un viens pats, protams, superklubu neturēšu, tas būs atkarīgs arī no ģenerālsponsora.