Man izvēles nemaz nebija — vecākais brālis spēlēja basketbolu, un es viņam visu laiku gāju līdzi uz zāli un pa maliņu viens pats mētāju to bumbu. Tālāk sekoja Valtera basketbola skola, kurā spēlēju līdz aizbraukšanai uz ASV. Liels paldies manam pirmajam trenerim Ventam Kārkliņam, kurš iemācīja basketbola pamatus un deva motivāciju spēlēt. Tad diezgan negaidīti radās piedāvājums spēlēt ASV, ko arī izmantoju.
Kā iejuties Amerikā?
Skolā bija stingra disciplīna, par mazākajiem pārkāpumiem sekoja sodi. Par laimi basketbola komanda bija laba un arī treneris zinošs (pa vasarām ir viens no Maikla Džordana personīgajiem treneriem). Smagais režīms piespieda treniņos ielikt lielākas pūles nekā tas tika darīts līdz šim. Tas arī palīdzēja progresēt gadu no gada.
Kāpēc izvēlējies tieši Arizonas štata universitātē?
Bija vairāki vilinoši piedāvājumi no basketbola ziņā patiešām labām universitātēm kā, piemēram, Kanzasas, Virdžīnijas, Stenfordas. Tomēr izvēlējos Arizonu, kurā tika garantēts stabils spēles laiks.
Sezonas sākumā gan spēlēji diezgan maz. Kāpēc tā?
Man bija problēmas ar kreiso celi, kas neļāva spēlēt par visiem 100%. Kad ar veselību viss vairāk vai mazāk bija nokārtojies, treneris mani izmēģināja spēlē pret spēcīgo UCLA universitātes komandu. Izdevās sevi veiksmīgi parādīt un man sāka uzticēties arvien vairāk.
Kādas ir atšķirība starp Latviju un Ameriku basketbola sakārtotības, organizētības ziņā?
Amerikā cilvēki, kas strādā basketbolistu labā, iegulda maksimālas pūles, lai katrs spēlētājs ne tikai progresētu meistarības ziņā, bet arī kļūtu labāks kā personība. Basketbols tur nav tikai spēle — tas māca disciplīnu, uzticību... visu. Cilvēki palīdz ar naudu, cenšas nodrošināt maksimālu komfortu.
Latvijas U-20 izlasei pievienojies tikai pirms treniņnometnes Kandavā. Vai fiziskā sagatavotība nevarētu sagādāt problēmas?
Visam vajadzētu būt kārtībā. Pirms pievienojos izlasei, ASV divas reizes dienā cītīgi strādāju pie fiziskās sagatavotības trenera.
Kā vērtē savu sniegumu pārbaudes spēlēs?
Domāju, ka varēju spēlēt labāk, tomēr tas nebija galvenais. Primārais bija izprast komandas spēles stilu un pielāgoties tam, lai varētu dot lielāku labumu.
Kā jūtas potīte, kuru savainoji Baltijas jūras kausa izcīņā Somijā?
Vēl jūtu nelielas sāpes, taču ar dažādām procedūrām un vingrinājumiem ir izdevies krietni nostiprināt kāju. Otrdien jau atsāku vieglus treniņus. Domāju, ka spēšu palīdzēt komandai.
Kam pievērsāt galveno uzmanība pēdējos treniņos?
Jau kopš paša sākuma treneris lielāko uzsvaru lika uz aizsardzību un nekas nav mainījies arī tagad. Nevarētu teikt, ka uzbrukums ticis atstāts novārtā, taču, lai spētu apspēlēt spēcīgos pretiniekus, aizsardzībai jābūt visaugstākajā līmenī. Ja būs saskaņota darbība aizsardzībā, arī veiksme uzbrukumā neizpaliks.
Cik daudz zināt par pretiniekiem — Bulgāriju, Spāniju, Melnkalni?
Zinu spēlētājus un viņu spēles stilus no iepriekšējiem Eiropas čempionātiem. Pretinieku stiprās un vājās vietas atklāsies tikai čempionāta gaitā.
Vai problēmas nevar sagādāt tas, ka spēles būs jāizvada savu skatītāju priekšā?
Visgrūtākās varētu būt atklāšanas spēles pirmās minūtes, kad uztraukums nebūs no mazākajiem. Tomēr pēc tam visam vajadzētu būt kārtībā. Skatītāju atbalsts tikai dzīs uz priekšu. Cīnīsimies līdz galam.
Kādus mērķus izvirza treneri? Cik daudz pats gribi sasniegt?
Īpašus mērķus treneris nav izvirzījis. Vispirms noteikti vajadzētu tikt ārā no apakšgrupas un tad jau tālāk visādi varētu sanākt. Galvenais ir parādīt tādu basketbolu, kas patiktu gan pašiem, gan treneriem, gan skatītājiem.
Vai pats sev mērķi basketbolā esi izvirzījis?
Katram basketbolistam ir viens mērķis NBA, tiesa, arī Eiropā pēdējā laikā ir parādījušās augsta līmeņa basketbola komandas. Lai tiktu NBA ir jāiegulda milzīgs darbs. Man vispirms vajadzētu tikt vaļā no veselības likstām. Noteikti jāuzlabo darbība aizsardzībā, jākļūst ātrākam un labākam katrā spēles elementā.