Ar pārdurtu riepu un pistoli pie sāniem

3, kas ved līdz pat Vankūverai. Pirmie 40 km līdz ciemam Creston gāja ļoti raiti, un arī dabas skati bija pievilcīgi.Šķita, ka diena būs beidzot veiksmīga un nenāksies saskarties ar bezceļiem, jeb necaurejamām takām. Pēc ciema Creston virzījāmies uz kalniem un ceļi kļuva aizvien šaurāki, līdz turpinājām sekot Kanādas naftas cauruļvadu sistēmai, kur bija iebraukātas takas. Taču ar laiku tās kļuva aizvien aizaugušākas un nācās šķērsot upi vairākas reizes. Iebraucot brikšņos, sagadījās noraut aizmugurējo pārslēdzēju... Problēma bija gana nopietna, tā nebija novēršama uz vietas, līdz ar to ceļu turpināt vairs nevarēju. Biju pusceļā starp diviem kontrolpunktiem, kuri vienoja ar auto izbraucamus ceļus, taču, sazinoties pa rāciju ar treneri, kurš atradās samērā netālu uz motocikla, pieņēmām lēmumu iet ar kājām atpakaļ uz iepriekšējo punktu, kur var piebraukt klāt ar motociklu. Šķērsoju atkal upi un nonācu posmā, kurš ved lejā no kalna, kur atkal kāpu uz riteņa un laidos lejā no kalna. Par nelaimi pēc 1 km pārsprāga aizmugurējā riepa, kura bija uzšķērsta uz kaut kā asa. Protams, līdzi bija arī rezerves kamera un nekavējoties sāku mainīt to. Nomainīju, uzpumpēju, ņemu pumpi nost un izrādās, ka ventiļa gals ir nolūzis un arī rezerves kamera ir metama laukā. Palika viens variants - salīmēt bojāto kameru. Visam pa vidu, protams, arī kukaiņi un odi, kas neliek mieru un ved ārā no pacietības. Salāpīju bojāto kameru, taču caurums bija pārāk liels un nekas labs no tā neiznāca. Bija vnk jāskrien ar riteni pie sāniem.Atrodoties vienam meža vidū, nav omulīgi, zinot to, ka apkārt klaiņo lāči. Tāpēc arī neliels šaujamais, kas paredzēts lāču atbiedēšanai, bija uzlādēts pie sāniem, kā arī piparu gāze. Var likties smieklīgi, bet reālā situācijā joki ir mazi.Pēc 30 minūtēm izdevās satikt treneri. Abu spēkiem salīmējām to kameru, taču gaiss vienalga lēnām plūda laukā. Tā nu pieķēros pie motocikla un aizvilkāmies līdz tuvākajai DUS.No turienes centos nostopēt kādu, kurš devās pareizajā virzienā  un tas arī izdevās. William Jones ar savu veco džipu apstājās, lai man izpalīdzētu un aizvestu līdz Salmo. Viņš bija īsts t.s. kovbojs un vadīja savu auto diezgan ātri, pie tam, manīju uzlīmi uz priekšējā paneļa – „Brakes are for pussies” (bremzes ir domātas mīkstajiem). Tāpēc nesaukšu šo braucienu par patīkamu. Tā nu nobraucu 20 km ar stopiem, kad ceļa malā ieraudzīju savējos! Neticami, bet laba sajūta un beidzot varēju atvilkt elpu. Secināju to, ka nevar sagatavoties pilnībā, un arī absurdas lietas notiek nepiemērotās situācijās! Taču pozitīvisms ir saglabājies un paskatoties apkārt vien var pasmaidīt – mežonīgā Kanādas daba...