Auroras volejboliste Eleonora Staļevska apprecējās ar ātrslidotāju Jāni Kovalu un ģimenē drīz jau bija trīs dēli — Ivars, Jānis un Ainārs. Taču pieciem cilvēkiem Rīgas vienistabas dzīvoklītī kļuva par šauru. Līdz vienu dienu visi bija Vecumniekos. "Tur bija latviska vide, tur bērniem bija labākas iespējas attīstīties," dzīvesvietas maiņu pamato Nora. Viņu vēl papildina Jānis Kovals seniors: "Darbs Rīgā bija saistīts ar daudziem komandējumiem, bet Vecumniekos katru vakaru biju mājās un vairāk laika un uzmanības varēju veltīt dēliem."
Vecumniekos bija sportiska gaisotne, un zēni varēja nodarboties gan ar vieglatlētiku, gan ar sporta spēlēm — attīstīties vispusīgi. Pirmais, kas pamanīja Aināra ķērienu šķēpa mešanā bija Ivars Zilgalvis. No 9.klases viņš jau mācījās Murjāņu sporta ģimnāzijā, kur trenējās pie Andreja Vaivada.
"Mēs abi ar tēvu bijām iepazinuši sportu, arī tā ēnas puses. Zinājām, ka tas ir ļoti smags darbs, tapēc puikas šajā virzienā neskubinājām. Tā bija viņu pašu izvēle," atceras mamma. Izvēlējās visi trīs, jo sportiskie gēni bija visstiprākie. Ivars kļuva par Latvijas čempionu volejbolā, Jānis par Latvijas čempionu vieglatlētikā, bet Ainārs nule kā — par olimpisko vicečempionu. Visi studijām izvēlējās Latvijas Universitāti.
Pēc Murjāņiem Ainārs atgriezās Rīgā un nonāca Valentīnas Eidukas rokās. Tas bija pirms septiņiem gadiem. Tobrīd Kovals meta 76 metrus, kas Latvijā nav nekāds izcilais rezultāts. 2004.gadā cits Eidukas audzēknis Vadims Vasiļevskis kļuva par olimpisko čempionu. Viņi abi ir kā diena pret nakti. Par draugiem nav kļuvuši, drīzāk ir konkurenti, kas dzen viens otru uz priekšu. Pekinā Vasiļevskim nepaveicās, bet vieta uz pjedestāla tukša nepalika.
"Tēvs bija pārliecināts, ka būs medaļa. Zelta. Es tik droša nebija, taču cerēju, tāpēc visas spēles skatījāmies no rīta līdz vakaram. Ģimenē patiešām ir lieli svētki."
Diezgan precīzi Aināra Kovala panākumu Pekinā tūdaļ pēc sacensībām raksturoja nu jau divkārtējais olimpiskais čempions norvēģis Andrēass Turkildsens. "Par lielu pārsteigumu Aināra otro vietu neuzskatu, tomēr domāju, ka pjedestāls izskatīsies nedaudz citādi. Šovakar Ainārs beidzot realizēja savu potenciālu. Esmu viņu redzējis daudzās sacensībās un iesildīšanās laikā šķēps lido labi un tālu. Sacensību metieni vairs nebija tik labi. Šodien viņam viss sanāca gandrīz ideāli. Viņš izdarīja ne vien labu metienu, bet arī parādīja cīnītāja garu, jo labāko rezultātu, kas ir personiskais rekords, sasniedza pēdējā metienā un sezonas atbildīgākajās sacensībās."
Pēdējā metiena maģija Aināru Kovalu nav skārusi pirmo reizi. Eiropas čempionātā Gēteborgā, kvalifikācijas sacensībās pēdējā metienā viņš sasniedza personisko rekordu, kas noturējās līdz Pekinai. Olimpiskajās spēlēs gan kvalifikācijā, gan finālsacensībās īstie bija tieši pēdējie metieni. "Nervi kā striķi," tautā mēdz teikt.
Iznācis no olimpiskā vičempiona ēnas, Ainārs Kovals ir nokļuvis uzmanības centrā. Tāpēc var apgalvot, ka grūtākais viņa karjerā tikai sācies. Pārbaudījums ar slavu, ko ne visiem izdodas izturēt. Ceram, ka viņš izturēs, jo Aināram blakus ir gana daudz cilvēku, kas sportu pazīst no visām pusēm. Tagad klāt nācis vēl viens, precīzāk viena — Sinta Ozoliņa, kura Pekinā laboja Latvijas rekordu šķēpa mešanā. Mamma par Aināra draudzeni tikai priecājas.
Trenere Valentīna Eiduka uzskata, ka Ainārs vēl nav teicis pēdējo vārdu: "Jau drīz viņš varētu mest arī pāri 90 metriem. Spēks ir, bet jāattīsta ātrums, un tas jāliek iekšā metienā. Varbūt šis panākums viņu vairāk atraisīs."