Ko Vācijai un Krievijai darīja daudzi, to Latvijai veica divi - E.Andruškevičs un fizioterapeits Mareks Osovskis. Aiz "skatuves" viss it kā ritēja gadiem iestrādātajā un panākumus nesušajā stilā, taču pašā svarīgākajā brīdī "mehānisms" noklemēja uz dažām sekundēm, kurām izrādījās olimpiskās zelta medaļas vērtība.
Šis aspekts jau ticis cilāts interneta diskusijās, metot prāvu akmeni Latvijas delegācijas vadītāju virzienā. Sak, ja reiz Viktors bija mūsu galvenā cerība Pekinā, tad visa veida nodrošinājumam pieklājās būt visaugstākajā līmenī. Ieskaitot palīgu skaitu kuluāros.
Loģiski, un šis gadījums būs barga mācība, par ko diemžēl samaksāta pārāk augsta cena. Taču uz notikušo ir vērts palūkoties arī no citas puses. Proti, svarcēlāju minibrigādes sadarbība daudzu gadu garumā jau tikusi noslīpēta līdz pēdējam sīkumam, un jaunu seju parādīšanās olimpiskā starta brīdī šim "mehānismam" varēja būt gan eļļas piliens, gan smilšu sauja. Ja laikus būtu zinājuši, kā viss beigsies, protams, varētu norīkot kādu, lai sēž pie tiesnešu galdiņa. Taču sacensību gaitā allaž rodas nestandarta situācijas, kurās acumirklī noorientēties var tikai tas, kurš ir iekšā šā sporta veida starptautiskajā virtuvē. Bet, izņemot Andruškeviču, tāda nav ne tikai mūsu delegācijā - arī visā Latvijas svarcelšanas sabiedrībā.
Kā daudzos sporta veidos, arī Latvijas svarcelšanā lielu, pat vislielāko, panākumu pamatā ir dažu cilvēku fanātisks darbs, nevis noslīpēta sistēma. Andruškevičs, Ščerbatihs un viņu paši tuvākie palīgi neapšaubāmi bija pelnījuši olimpisko zeltu, taču modernajā sportā vienpatņu panākumiem ir izņēmuma raksturs. Dominē sistemātiska pieeja, ko spilgti apliecina Ķīnas sportistu triumfa gājiens. Kļūme Pekinas svarcēlšanas cīņu arēnas kuluāros to atgādināja ļoti sāpīgi.