Tomēr 1992.gada pavasarī tie paši vīri jau kala olimpiskos plānus un solīja Barselonā izcīnīt teju vai 10 olimpiskās medaļas. Neatkarības atgūšanas pali izskaloja tradicionālo lietu kārtību, paverot jaunas iespējas sportistiem, treneriem un funkcionāriem, kuri padomju sistēmā par līdzdalību olimpiskajās spēlēs varēja tikai sapņot. Neatkarīgās Latvijas karogs olimpiskajā Barselonā — nepilnos četros gados sapnis kļuva par realitāti.
Debijai piemita neatkārtojams aromāts, kurā sajaucās reibinošais brīvības gaiss un smārds no reņģēm tomātu mērcē (bija tādi konservi!), ko Latvijas un Lietuvas delegāciju kopīgajā līgumreisa lidmašīnā virsū šņabītim uzkoda dažs iepriekš tikai uz austrumiem no Zilupes ceļojušais treneris. Sak, olimpiskās spēles tāda tautu spartakiāde vien ir…
Nebija vis! Barselona pārsteidza ar perfekti sakārtotu transporta sistēmu, preses centru datoros brīvi pieejamo bagātīgo faktu bāzi (interneta ekstras tad vēl bija tāla nākotne), lieliskām sacensību arēnām un īpašām publikas gavilēm, olimpiskajā arēnā ienākot tikko neatkarību ieguvušās Horvātijas, nesen apvienotās Vācijas un no aparteīda politikas atteikušās DĀR delegācijām (kur nu izvairīties no politikas!). Lettonia īpašas emocijas vairs neizsauca, jo pie Baltijas valstu neatkarības Eiropa jau bija paguvusi pierast un debitantu lauri bija plūkti ziemas spēlēs Albervilā. Tagad uzmanības centrā varēja nokļūt tikai ar izciliem sportiskiem sasniegumiem, nevis pašu pastāvēšanas faktu.
Vislielāko uzmanību baltiešiem, protams, pievērsa Spānijas klubā spēlējošais Arvīds Sabonis un Lietuvas izlase, taču Barselonas basketbola turnīrs latviešiem vēl ilgi būs sāpīga tēma… Mums cerības bija jāmeklē citur, un divi Seulas spēļu čempioni tās attaisnoja vismaz daļēji — gan kanoists Ivans Klementjevs, gan šāvējs Afanasijs Kuzmins vēlreiz kāpa uz olimpiskā goda pjedestāla, tiesa, aprobežodamies ar sudraba pakāpienu.
Šīs medaļas bija gaidītas, bet trešā nāca negaidīti — spēļu karstākajā dienā riteņbraucējs Dainis Ozols grupas brauciena pēdējos pārdesmit kilometros panāca līderus un tad aizsteidzās izšķirošajā atrāvienā ar diviem kolēģiem. "Nekāds sprinteris neesmu, tāpēc biju priecīgs, kad redzēju, ka katram pa medaļai iznāks," smiltenietis vēl ilgi pēc bronzas finiša turēja pie pārkarsušās galvas ledu un nesaprata, ko izdarījis.
Kamēr mājās palikušie tolaiku noskaņās lēsa, ka olimpiskajā delegācijā par daudz skanot svešvaloda, dzimusī krāslaviete Valentīna Gotovska līdz asarām pārdzīvoja neveiksmi augstlēkšanas finālā (13.vieta), rīdzinieks Vjačeslavs Duhanovs krosa trasē devās basām kājām, bet koknesietis Māris Bružiks neapmierinātību ar personisko veikumu (10.vieta) slēpa aiz vīpsnas par funkcionāriem. "Ja jums vajag medaļu — maksājiet," padomju sporta pamattēze par valsti, kā medaļu pasūtītāju nebija izgājusi no modes līdz ar karoga nomaiņu. Bet atpakaļceļā lidmašīnā atkal lija šņabis — no Rima Kurtinaiša un citu līksmo Lietuvas basketbolistu rokām. Tika arī latviešiem.