Cīņa ar Epšteinu

Ko vēl runāt par godalgotām vietām! Viss sākās 2005.gada rudenī, braucot vienas no pēdējām sacensībām sezonā. Jutu, ka kaut kas nav kārtībā ar veselību, jo pirms kāda laika biju apslimis. Tad pagāja ziema, visi treniņi, nometnes un pienāca pirmās sacensības 2006.gada pavasarī. Braucu pat ļoti labi, biju trijniekā, tad bija viendiena Beļģijā, tur bija loti auksts, pat sniegu dabūjām, nosalu pamatīgi, un pēc tam saslimu, diezgan nopietni, augsta temperatūra un visu laiku kaut kādas krēpas nāca no plaušam. Atveseļojos un nedēlas nogalē bija sacensības daudzdiena Francijā, bet es jau jutu, ka kaut kas nav kārtībā ar veselību pēc slimības, kājas visu laiku piepampušas patstāvīgs nogurums, bet par to pēc tam. Aizbraucu uz sacensībām, pat pirmaja etapā paliku otrais, tikai fotofiniš izšķīra, kurš ir uzvarētājs. Tad pienāca otra diena, jau no rīta pamostoties bija sajūta, ka visu nakti neesmu gulējis, nogurums un kājas piepampušas. Zināju, ka varu cīnīties par uzvaru, jo fiziska sagatavošana man to ļāva. Bet nekā, jau pēc starta jutu kā viss apgriežās kājām gaisā, organisms nevar turēt slodzi. Pats nesapratu – divas nedēļas iepriekš biju tik stiprs, un pēkšņi pilnīga nulle. UN NO TĀ BRĪŽA VISS TIKAI SĀKĀS. Visās sacensībās, kurās piedalījos vai nu izstājos, vai biju viens no pēdējiem. Cik zinu, tas vīruss manī bija saglabājies. Saslimu, atveseļojos, bet, kad sākās jauna sezona un slodzes bija lielas, imunitāte novājinājās un vīruss paņēma virsroku. Pirms tam slimoju ļoti, ļoti reti, tagad praktiski katru mēnesi un nopietni – visu laiku cieta plaušas, elpot grūti. Man taisīja analīzes asins, darīja visu, bet neviens nevarēja saprast, kas ar mani notiek, jo pārbaudes un analīzes bija labas. Tad pēc vienām sacensībām man pietika un pateicu, ka nebraukšu, kamēr neuzzināšu kas ar mani ir. Man uztaisīja asins analīzi un visiem sliktajiem vīrusiem, praktiski visiem, un beigu beigās atklajās kā man ir EPŠTEINA–BARRA VĪRUSS vai MONONUKLEOZE. Sākuma stadijā tā ir ļoti lipīga un to varēju to saķert pat sacensību laikā vai uz ielas, jo tā pārnēsājas siekalu veidā. Atliek kādam nošķaudīties vai nospļauties un kādam citam netīšām ieelpot – viss, esi saslimis. Tā atgādījās ar mani. Izrādījās, ka šo vīrusu ar zālēm izārstēt nevar, to var tikai atpūta, un, ja šīs vīruss ir atklāts savlaicīgi, atveseļošanās ir daudz īsāka. Kā jau daudzi lasītāji varbūt ir lasījuši vai dzirdējuši, šāgada pavasarī daudz Latvijas sportisti bija saslimuši ar šo vīrusu - Aleksejs Saramotins, Gatis Smukulis, biatlona izlese. Tagad jau visi zina, kas tā par slimību un ko darīt, bet man nepaveicās, jo biju pirmais, kas to saķēra. Un turpināju ar lielām slodzēm noslogot savu ķermeni. Kad man to atklāja, bija par vēlu. No personīgas pieredzes par epšteinu Biju ļoti dziļā bedrē veselības ziņā, kājas vispār neklausīja, akna sāpēja utt. Vispār murgs. Bija sajūta, ka kāju muskuļi ir mainījuši savu struktūru, kaut kādi robaini. Likās kā aknas vietā ķieģelis, jo visu laiku pat bez slodzes jūtu labajā paribē smaguma un spiediena sajūtu. Zem acīm melni riņķi un - pats jocīgākais - pie slodzes bija tāda sajūta, ka esmu iedziļinājies kaut kādā citā pasaulē. Viss kļuva miglains, tā it kā skaties pa logu lietus laikā, kad logs slajš, normāli nedzirdi. Tikai šogad sāku justies labāk, beidzot izjūtu baudu mocīties sacensības, nevis elles mokās. To, ka sāku atveseļoties, liecina tikko izcīnīts Latvijas čempiona tituls un arī sacensības Eiropā, kur esmu kāpis uz goda pjedestāla.Pats trakakais bija tas, ka nevarēju pārdzīvot to, kas ar mani noticis, jo likās, ka ar maniem rezultātiem varu droši pakāpties uz nākošo līmeni, labāku komandu, lielākām sacensībām. Bet sanāca cīņa praktiski pašam ar sevi. Likās, ka manī ir divas personības – viena, kas grib cīnīties, un otra, kas ir ļoti slinka. Būdams slims, visas tās mokas man atņēma pašparliecinatību par saviem spēkiem, ticību pašam sev. Lēnām sāku padoties tai slinkajai pusei. Jau atmetu cerības, ka kādreiz vēl varēšu labi braukt. Komanda uz mani vairs nepaļāvās, daudz sāka runāt - ko viņš vispār vēl brauc, viņs tak pabraukt nevar. Nācās daudz dzirdēt par sevi.Man neko negribājās. Doma, ka jābrauc treniņā, man likās nepieņemama, nerunājot par sacensībām. Atkal mocīties, un, js vēl tavs komandas biedrs ir augstu sacensības kopvertējumā, un tev viņam jāpalīdz… Likās, ka tas nav fiziski iespējams.Pateicoties sievas, vecāku atbalstam, apmeklēju visus ārstus, lai uzzinātu, kas tā par slimību. Lēnām sāku savākties, bet bija grūti, jo simptomi joprojām vēl ir, tas pats nogurums nežēlīgs. Kad sāku ārstēties un darīt visu nepieciešamo, pagāja divi gadi, kamēr savedu organismu kārtībā. Vissmagāk cieta aknas, vēl pagājušajā gadā jutu, ka nav kārtīgi atjaunojušās. Tad parādījās pirmās pazīmes kā varu atkal atsākt braukt. Uzvarēju GP of Moscow, bet rezultāti man bija kā pa viļņiem. Pēc uzvaras atkal nevarēju ilgu laiku pabraukt, jau sāka parādītie vecās domas, kuras mani mocīja divus gadus atpakaļ: ko tu mocies, nevari taču pabraukt. Bet lēnām sāku atkal sevi motivēt, ticēt spēkiem, arī veiksmei. Tad lenām sāk parādīties prieks atkal braukt - treniņus, sacensības, visu cītīgi darīt, un tagad laikam ir dota vēl viena iespēja parādīt sevi, ko lēnām sāku piepildīt. Pārliecība par saviem spēkiem jau atgriežās, vairs neskatos uz citiem un domāju, cik tie ir stipri un kā lai ar viņiem cīnās. Tagad paļaujos tikai uz saviem spēkiem. Tagad braucu sacensības sava mīļākajā stilā - visu laiku uzbrukt, braukt projām no grupas un cīnīties tikai par UZVARU.  Pats svarīgākais: neklausieties citos, ko jums vai par jums runā, vienalga, cik smagi. Jo praktiski visi man jau bija pārvilkuši krustu, tikai daži vēl ticēja. Paļaujieties uz sevi, dariet to, lai īstenotu savu mērķi, sapni, ja tāds ir. Paldies ģimenei, sievai par atbalstu smagajā mirklī, jo veselība ir PATI SVARĪGĀKA. Esmu to atguvis. Tagad tikai jācīnās.