Dāmu florbola skaistums Rīgā un mazpilsētās

Tagad jau zina, kas ir florbols.»Šīs nedēļas laikā florbols izskanēs ar divkāršu troksni, jo Latvijas dāmu izlase Dānijā startē savā sestajā pasaules čempionātā.MAZPILSĒTĀS UN CIEMATOS«Ar meitenēm no Rubenes/Rants komandas esam uzaugušas vienā pagalmā, tāpēc florbols man nozīmē ļoti daudz. Vairākums draugu nāk tieši no šīs vides,» stāsta Linda Līce. Viņa nebrīnās, ka tieši mazākos ciematos vai pilsētās skatītāju ir vairāk nekā lielpilsētās. Līdzīga tendence esot arī Zviedrijā.Viena no trijām māsām Kocēnu komandā Zeltīte Bankava uzskata, ka būtisks ir fanātisku cilvēku faktors. «Esam mazā ciematiņā. Noteikti ir vajadzīgs treneris, kurš spēj aizraut, citādi nekas nenotiktu.» Kocēnos tāds bija un ir Jānis Dainis, kura pārziņā ir arī Rubenes kungu komanda un jaunieši.«Florbols ir salīdzinoši jauns sports veids un nav dārgs,» Zeltīte nosauc šī sporta veida popularitātes iemeslus. Viņai pievienojas arī Baiba Juruša. «Un tagad tas ir iekļauts skolu programmā.»Pasaules čempionāta debitante rīdziniece Tatjana Varša, kura šosezon papildinājusi Rubenes/Rants rindas, ir gandarīta, ka labi uzņemta gan izlasē, gan Kocēnos. «Ik pa laikam kā jauniņo jau paķer uz zoba. Re, būs mums jauna ūdensmeitene, kas pienesīs ūdeni. Patiesībā visas ir ļoti draudzīgas,» nosmej Tatjana.«Florbols man ir viena no dzīves galvenajām sastāvdaļām — tā pavadu brīvo laiku un mazinu stresu. Nākamajā sezonā gan būs pārtraukums, jo dzīvē ir svarīgākas lietas,» par ģimenes dibināšanu domā Baiba Juruša. 12 Latvijas čempionātos, kuros viņa spēlējusi, izdevies sakrāt 12 medaļu. Tikai zelts un sudrabs vien! Pasaules medaļu gan nava.No Kocēniem uz SāluŠajā izlases modelī ir četras, kas pieredzi krājušas ārzemju klubos. «Nokļūšana Zviedrijas florbolā bija liels pārsteigums. Pērn ar Rubenes/Rants komandu piedalījos Eiropas čempionvienību kausā finālturnīrā Čehijā, kur mani noskatīja zviedru klubs. Man un māsām Bankavām piedāvāja pievienoties, taču es vienīgā piekritu,» vienu no biežākajiem veidiem, kā nokļūt citas valsts komandā, izklāsta Zviedrijas pirmās grupas kluba Silverstaden aizsardze Linda Līce.«Nauda noteikti nebija iemesls mainīt valsti, jo dāmām par spēlēšanu nemaksā arī Zviedrijā,» turpina 23 gadus jaunā Līce. «Man ļoti patīk šis sporta veids, un, ja jau bija iespēja spēlēt vienā no florbola Mekām, kāpēc ne. Tobrīd biju pabeigusi augstskolu un stabila darba vēl nebija. Turklāt apzinājos, ka tā ir iespēja iegūt vērtīgu pieredzi.»Lindai ir Latvijā iegūta izglītība politikas zinātnē. Šajā jomā viņa strādā arī otrpus Baltijas jūras. Ar projektu Jauniešu brīvā laika pavadīšanas iespējas Linda attīsta šo sfēru Sālas pilsētiņā, kas atrodas 100 kilometrus no Zviedrijas galvaspilsētas Stokholmas.«Pirmo mēnesi komandā biju kā riktīgs bērns. Mani visur vadāja, par pārtiku nebija jāuztraucas. Patika komandas līdzība ar Rubenes/Rants — meitenes ir ļoti draudzīgas,» Līce atklāj, ka pēc četrām iedzīvošanās nedēļām par iztiku bija jāsāk domāt pašai. Linda neslēpj, ka atrodas sarežģītas izvēles priekšā. «Ģimene un draugi ir Latvijā, tāpēc brīžiem liekas, ka uz Zviedriju vairs nebraukšu. Vai man florbols tik daudz nozīmē, lai tikai tādēļ tur dzīvotu un uzspēlētu foršas spēles!?» Viņa uzskata, ka Zviedrija ir nedaudz garlaicīga valsts, jo dzīves līmenis attīstījusies tik tālu, ka... Piemēram, zviedri jau mēnesi iepriekš plāno, kur doties atpūtās braucienā. «Latvijā cilvēki ir aktīvāki, dzīve šeit ir interesantāka.»Gotlandes trioZviedrijā florbolu spēlē vēl trīs latvietes. Elites līgas komandu Endre pārstāv Gunita Kārkliņa, Signe Ose un Anete Šeina. Gunita ir pēdējā no šīs trijotnes, kas pārcēlusies uz Gotlandi.«Pāri jūrai laikam aizvilināja florbola fanātisms. Lai gan nebija zelta medaļas, likās ka Latvijā viss ir sasniegts,» Gunita atminas iemeslus, kāpēc 18 gadu vecumā dzīvi pagriezusi pavisam citā virzienā. Pirmais gads ārpus Latvijas nav bijis viegls — cita valoda, kultūra, pietrūka Latvijas draugu, lai gan par Gotlandes iedzīvotāju atsaucību arī būtu grēks sūdzēties. Noteikti palīdzējis fakts, ka Endre klubā jau spēlēja divas latvietes.Patlaban visas strādā uzņēmumā, kas nodarbojas ar burāšanas biznesu. Jahtu būvniecībā tiešā nozīmē roku pieliekot tikai Anete. Abas pārējās vairāk dara organizatoriskus darbus. «Dzīvojam, strādājam, maksājam īri kā jebkurš cits zviedrs. Klubs nodrošina visu, kas saistīts tieši ar florbolu, bet par pārējo jādomā pašām,» Gunita stāsta, ka nekas tāpat vien viņām dāvināts netiek.«Vīru meklēšu Latvijā,» lai gan augstākās izglītības plāni saistās ar Skandināviju, Gunita sevi nākotnē saredz Latvijas kontekstā. Labām zviedru valodas zināšanām, pievilcīgi darba piedāvājumi esot jau tagad.Pēc diviem gadiem Zviedrijā Gunitai vairs nerodas jautājums, kāpēc tur tik labi spēlē florbolu. «Milzīga atlase, kvalitatīvi treniņi. Mana komanda trenējas četras reizes nedēļā, un vēl ir divas spēles. Katru nedēļu skrienam desmit kilometru krosu.» To nevarot salīdzināt ar situāciju Latvijā. «Tas nav normāli, ka vienam trenerim uzkrauts viss. Piemēram, Latvijas Avīzes treneris ir viens uz divām komandām. Tas ir absurds. Iespējams, tādēļ šogad netika pie čempionu titula.»Dāmu ninanses«Treneriem strādāt ar sievietēm ir grūtāk nekā ar vīriešiem, jo esam emocionālākas,» secinājusi uzbrucēja Baiba Juruša, kurai uz pleciem jau piecu pasaules čempionātu pieredze. «Mums ir svarīgi, lai katra individuāli spēj noskaņoties. Ja tas izdodas, tad komanda var daudz izdarīt.»Starp daiļo un stipro dzimumu atšķirības ievērojis arī Latvijas izlases galvenais treneris Jānis Dainis. «Kungi ar azartu izpilda uzdevumus ne tikai spēlē, bet arī treniņos. Meitenes cita citu mēdz pažēlot — nu kā es viņu tagad grūdīšu. Dāmām dažkārt grūti iedvest pārliecību pēc epizodēm, kurās nav nospēlējušas tik veiksmīgi, kā vēlējušās.» «Jāpiedomā, ko teikt, kā runāt. Nav jau profesionāļu sports, ka vari pieprasīt konkrētu sniegumu. Dāmas var apvainoties,» kolēģi papildina treneris Ainārs Juškēvičs.