«Pēc sacensībām zirgam atjaunoja dzīvību jeb atkačāja. Ja es būtu turpinājis cīnīties, varēja būt letāls iznākums. No šīs situācijas ieguvējs ir zirgs. Neteikšu, ka ir gandarījums, taču situācija norāda, ka sportistos ir arī kauts kas cilvēcisks. Zirgs ir dzīvnieks, un nevar pateikt — man ir slikti,» — tā pēc liktenīgā starta šovasar atzina S.Šika. Pēc pusgada domas nav mainījušās. «Zinot zirga veselību — tas smagi elpoja un bija kļuvis nestabils — pieņēmu pareizo lēmumu. Tā rīkotos jebkurš. Lēmums nebūtu citāds pat tad, ja tobrīd cīnītos par medaļām. Dzīvība ir augstāk vērta nekā rezultāts.»
Veiksmīgs gads
Modernās pieccīņas sportisti ir kā ģimene. Sacensībās kopā pavadītais laiks nav šķērslis, lai viens ar otru nesatiktos brīvajos brīžos. Latvijas izlases sportiste Ilze Volframa stāsta, ka ar vīru Ģirtu ir bieži viesi Sandra mājoklī.
«Mēs viņu saucam par demokrātu. Agrāk bija diezgan nervozs, bet nu dzīve ir sakārtojusies, ir augsti panākumi. Šis gads Sandrim ir veiksmīgs — remontē savu dzīvoklīti, pabeidzis augstskolu un apprecējies,» Ilze ir gandarīta par S.Šikas iespēto.
Ilzes vīrs Ģirts piebalso: «Sandris ir meistars asumu nogludināšanā. Piemēram, es esmu vairāk ekstraverts, ko domāju, to «bliežu» ārā. Sandris parasti nogaida un neskaidros konflikta jautājumus izrunā, kad emocijas jau piezemējušās. Cenšas satikt ar visiem. Nezinu personu, ar kuru viņam būtu slikts kontakts.» Komandas biedrs atminas notikumus šāgada izlaidumā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā — «brīdī, kad Sandrim pasniedza diplomu, zālē bija skaļākās ovācijas».
Ja Ilze varētu atļauties, noteikti uzdāvinātu īstu Porsche automobili. Sandrim ir šīs markas spēļu auto kolekcija.
Ieradies bračka
Modernajā pieccīņā Sandris ir kopš astoņu gadu vecuma. «Mācījos Natālijas Draudziņas ģimnāzijā, kur ir baseins, tāpēc peldēšanas nodarbības bija obligātas. Reiz atnāca kāds vīrs (Raimonds Baltiņš), un bija jārāda, ko spējam «kraulā» un peldot uz muguras. Pēc tam izvēlējās tos, kam bija jāiet uz lielo baseinu. Tā nonācu modernajā pieccīņā,» atceras Sandris. Tobrīd zināšanas par šo sporta veidu bijušas visai niecīgas.
Līdz pirmajiem lielajiem startiem gan vēl bija jāpaaugas, taču var teikt droši, ka modernajā pieccīņā «uz pilnu klapi» aizvadīti 15 gadi. Sandrim gājis visādi ne tikai sportā, bet arī sadzīvē.
«Gribas ticēt, ka grūtākais posms jau ir aiz muguras. Bija problēmas ar sevi pašu. Pateicoties izglītībai, uz dzīvi nu raugos citādi,» Sandris detaļās neieslīgst. Bet svarīgāk taču, ka cilvēks izdara secinājumus par pagātni un zina, ka nākotnē vēlas paveikt daudz laba.
Visvairāk titulētais komandas biedrs Deniss Čerkovskis ir pārliecināts, ka Sandra potenciāls pieccīņā ir milzīgs: «Viņam ir viena ļoti laba īpašība — sportiskā spītība.» Deniss neslēpj abu labās attiecības, tāpēc Sandri nosaukt par bračku nesagādājot nekādas problēmas. Acīmredzamais komandas gars šogad Eiropas čempionāta laikā liek domāt, ka tie nav tukši vārdi.
«Viss, ko Sandris paveicis, ir mērķtiecīgs 15 gadu darbs,» komandas biedra darba spējas uzsver Ģirts Volframs. «Sandra stiprā puse ir paukošana, un ar to saistās kāda sacensību nianse. Dažkārt tehnika fiksē uzvaru, ja ar špagu ir iedurts grīdā, nevis kājā, par ko pienākas punkts. Tiesnešiem to ir grūti redzēt. Atšķirībā no viltīgā lietuvieša (Edvīna) Krungolca Sandris vienmēr pretiniekam pasaka «es iedūru grīdā», lai gan dažreiz šie punkti ir ļoti izšķirīgi. Ar šo rīcību Sandris iemantojis cieņu modernās pieccīņas saimē.»
Pie karjeras spilgtākajiem panākumiem Sandris droši min medaļas pasaules čempionātā militārpersonām (2001.gadā 2.vieta stafetē, 2006.gadā uzvara individuālajās sacensībās) un trešo vietu Pasaules kausa finālā. Par izcīnīto zelta medaļu armijas sacensībās Sandrim bija pat lielāks prieks nekā par trešo vietu prestižākajā Pasaules kausā. «Nevaru teikt, ka nebiju priecīgs, taču kausā visu pēdējo skriešanas posmu atrados otrajā pozīcijā, taču nedaudz «nolūzu» un pēdējos divsimt metros no rokām izlaidu otro vietu.»
Sapnis par bāzi
Tuvākie mērķi un uzdevumi Sandrim saistīti ar nākamā gada Pekinas olimpiādi: «Kvalificēties nebūs viegli, taču darīšu visu, lai to paveiktu.» Rīdzinieks apzinās plašo konkurenci, tāpēc konkrētas vietas un rezultātus nākamo piecu mēnešu laikā nesola. «Modernie» olimpieši būs zināmi 31.maijā.
S.Šika cer, ka arī pēc karjeras beigām paliks sportā. Vislabāk modernajā pieccīņā. «Zinu, ka gribu palikt šajā sporta veidā, taču nevēlos skriet notikumiem pa priekšu. Tas man ir tālejošs mērķis. Viņa paša dzīve ir apliecinājums, ka nekas nav neiespējams. Ja par sapņiem runājam, tad gribētu Latvijā izveidot sporta bāzi, kurā vienkopus iespējams nodarboties ar visiem modernās pieccīņas veidiem. Vēlos, lai šis sporta veids mūsu valstī neizzustu.»
***
Sandris Šika
Dzimis: 1975.gada 20.jūnijā Rīgā.
Ģimenes stāvoklis: precējies.
Izglītība: LSPA bakalaura grāds sporta zinātnē, specialitāte — peldēšanas treneris.
Vaļasprieks: atpūta pie dabas.
Moto: darīt to, kas patīk.