"Tas, ka pirmajā pusfināla braucienā bija neizdevīgs celiņš, patiesībā nāca par labu, jo maksimāli noskaņojos. Finālā nekad nav un nebūs viegli. Finālā grūtākais brīdis bija tad, kad amerikānis gāja pa iekšmalu garām. Aiztaisīju "širmi" un virāžā pats gāju uz iekšmalu. Viņš mazliet atlaida," Štrombergs atcerējās finālbrauciena izšķirošo brīdi.
Uz jautājumu par palīgiem ceļā pēc zelta medaļas, Māris šķiet, noteikti negribēja kādu palaist nepieminētu: "Vecāki, partneri, Olimpiskā vienība, sponsori... Visiem liels paldies. Īpaši Ivo (Lakučam) par to, ko esam kopā izdarījuši pēdējās sezonas laikā. Nebūtu iebildumu viņam atdot daļa medaļas. Palīdzēja gan kā treneris, gan braucējs – ideāli."
Pats Latvijas izlases braucošais treneris Ivo Lakučs no virtuālās medaļas savas daļas neatteicās, taču piebilda, ka lielākā daļa tik un tā pienākas pašam Mārim, bet atlikumu vajadzētu sadalīt daudzās daļiņās – vecākiem, mehāniķim Olafam Lakučam, fizioterapeitam Marekam Osovskim, vēl citiem palīgiem.
"Mēs esam kā liela ģimene. Mēs dzīvojām un darījām to, kas patika. Gribējām braukt, izzināt BMX, apsteigt konkurentus. Izrādās, tā bijusi zelta vērta dzīve."
Lakučs atzina, ka BMX kļūšana par olimpisko sporta veidu varētu izmainīt šās riteņbraukšanas disciplīnas veidolu, taču pirmajā olimpiskajā ciklā tas vēl nepaguva notikt. "Savi Bolti mums neparādījās, jo bija par maz laika. Mēs pa šo taciņu gājām 20 gadus. Tas, ko redzējāt, bija tuvu iespēju griestiem. Fiziski neko vairāk nevarējām izdarīt. Bet, ja gribam noturēties, jāstrādā un jādomā uz priekšu. Nekāda skaistā pasaka tagad nesāksies."
Pats Lakučs apstiprināja jau iepriekš teikto, ka pagaidām vēlas atpūsties nevis domāt par Latvijas izlases gatavošanu nākamajām olimpiskajām spēlēm. "Ir laimīgas beigas, bet smadzenes vēl vārās no visām sistēmām um metodikām, kuras izmantojām gatavojoties Pekinai. Esam atdevuši visus spēkus un prieks, ka tā tas ir beidzies."
Viņš arī uzsvēra, ka olimpiskajās spēlēs talkā nākusi veiksme: "Dievs bija ar mums. Viss sanāca. Pat laika apstākļi bija tieši tādi, kādus vajadzēja. Vakardienas lietus Mārim nāca par labu. Trešdien viņš nebija atbrīvojies, pirmie minieni, kas man ļoti patīk, bija pazuduši. Bet dieviņš atsūtīja brīvdienu. Ar Artūru gan iznāca otrādi – viņš labi jutās pirmajās dienās, bet šodien kaut kas nebija labi. Taču mēs esam komanda: diviem nepaveicās, vienam paveicās."
Finālbraucienu Lakučs pēc tradīcijas neesot skatījies, jo tajā brīdī palīdzēt Mārim vairs nevarēja. "Šodien no rīta Mārim teicu: "Jāatkaro pirmā vieta pusfināla braucienā!" Viņš uz mani paskatījās un atbildēja: "Ne tikai!" Tad sapratu, ka viņš ir uzvilcies un viss būs kārtībā."